Mūsu attiecības ir savdabīgas. Savādākas. Ne-standarta. No sākuma mocījos un pārdzīvoju, tagad izbaudu un novērtēju. Nedomā, nav nekādas krāpšanas, nav nekādu mīļāko. Nav trešo iesaistīto. Nav pat neatbildētas mīlas. Esam mēs 2. Es, viņš. Un sekss. Lielisks, brīnišķīgs un vislabākais. Un sarunas. Garas, caurām naktīm, vieglākas un smagākas. Pierastas un mīļas. Un viss. Nav iemīlēšanās un visdrīzāk arī mīlestību tur grūti atrast. Varbūt vienīgi pret seksu. Mūsu kopēju. Draugi mūs abus uzskata par dīvainiem. Jo sabiedrībā tak pieklājas būt vai nu kopā vai atsevišķi. Bet mēs neesam ne tā, ne tā. Un visdrīzāk nemaz negribam tajā neko mainīt. Neatkarība ir tik dārga un saskaņa ir tik skaista, tik noslīpēta, bet tik intīma, nepubliskojama. Emocijas uznāk un pāriet, bet mēs paliekam. Un atkal ir brīnišķīgs sekss, garas sarunas un draugi, kas mūs nesaprot. Bet lai jau!
