Hmm… Lietaina diena. Blenžu uz cosmu.lv reklāmas banerīti labajā malā un nesaprotu, ko es īsti vēlos pateikt. Fonā skan radio ar simtiem reižu nodrillētajām dziesmām. Nu, labi.. klusumā tomēr sēdēt negribas. Dzīvoklim visi logi vaļā – nedaudz vēsi, bet vismaz nejūtos tik ļoti izolēta no ārpasaules. Diemžēl vienīgie, kas uztraucas par manu izolētību, ir odi. Vakardien aizdomājos par to, ka viss, kas aizsācies mūsu dzīvēs, kādreiz taču arī beidzas. Labi, varbūt ne viss. Savā jaunības maksimālismā ticu, ka ir mīlestība, kas turpinās līdz mūža galam (it īpaši, ja iemīloties tev ir ap 90). Bet ja nopietni – atkal kārtējais gads ir paskrējis (tikpat kā). Skolas gads. Un jāteic, ka šis pēdējais ir bijis viens no skaistākajiem. Ir satikti jauni, brīnišķīgi cilvēki. Nē, nav nekadas lielās mīlestības vai sirdsdraudzeņu būšanas. Toties ir pāris cilvēki, kuru personības apbrīnoju un noteikti nevēlos atvadīties. Tas arī viss.. Zinu, ka pēc visiem daiļliteratūras nosacījumiem te vajadzētu būt loģiskam nobeigumam vai kādai gudrai pamācībai, bet šajā sestdienas vakarā mana loģika sazvērnieciski klusē. Savam mierinājumam tikko atcerējos, ka beigu vietā taču vienmēr nāk jauns sākums.. ….lai jauks vakars!
