Ir pagājuši neskaitāmi mēneši, kopš cosmo.lv iegriezos regulāri. Tas sāka likties pārāk skumji, šī nepārtrauktā virtuālās dzīves uzturēšana, kamēr reālajā pasaulē nespēju lietas nedz izprast, nedz nokārtot – kur nu vēl dot citiem padomus! Un te nu es esmu, anonīma un ne soli tuvāk nepavirzījusies tam, pēc kā tiecos – laikam jau kaut kādai iekšējai laimes sajūtai, pat nezinu. Man pietrūkst tik daudz kā – laika, pacietības, motivācijas… Draudzīgu sarunu, atklātības. Mīlestības? Nesen sapratu, ka tik sen neesmu bijusi ar kādu kopā, ka esmu aizmirsusi, kā iepazīties. Kā būt normālai, sabiedriskai būtnei. Esmu čīkstētāja. Un pat nezinu, kā lai to ārstē. Kā lai piespiež sevi rīkoties, ja tam visam neredzu nekādas jēgas? Ir grūti aptvert, ka es neatrodos tādā nebūtības telpā, bet reālā vietā, reālā laikā. Un visām tām klišejām, kam vajadzētu norādīt uz kaut mazliet jēdzīgāku veidu, kā dzīvot – es tām vairs nespēju sevi piespiest ticēt. Tā varētu būt laba lieta, ja vien es spētu atrast kaut ko īstu, ar ko aizpildīt tukšo, cinisma pilno neko, kas paliek pāri.
