Šodien es sevi ienīstu. Slinkoju, nemācos, fiziski jūtos slikti, tā esmu apaukstējusies, ka sāp rīkle- runāt grūti, klepot vispār vājprāts. Vajadzēja atbalstīt vīrieti ar sirmajiem deniņiem airēšanās maratonā, bet atteicos. Par to nīšanu – iepriekšējais Vīrietis arī neliekas mierā. Gadījumā, nav pilnmēness? 😀 Saņēmu no viņa ziņu portālā -blenžu, vai var ticēt acīm. Iepriekš taču uzrakstīju -kas bijis, pagājis. Un punkts. Ar bailēm atvēru ziņu. Atbildē pasveicināju, kā arī piemetināju, vai man tagad pieklājības pēc apvaicāties, kā Tev klājas? Viņš – cik skorpioniski 😀 … tāpēc Tu man tā patīc. Nē, vari neapvaicāties par mani, labāk stāsti, kā Tev klājas, mazais. (t) Iemočīts bortā hokeja spēles laikā -pleca trauma. Ha, a mani skrienot suns sakoda 😛 Nu kur Tu iekulies? Tevi jau augustā tak sakoda??? Kāpēc mēs satikāmies? tā bij apzināta izvēle. Tas nav attaisnojums, pateikt, es nezināju, kā tas izvērtīsies… :-/ Ienīstu par nenoteiktību, par to muļķa smaidu, kas man tagad uz sejas. Par to, ka neuzcepu burkānkūku, un neaizvedu airētājam. Par to, ka paelpot ir grūti ne tikai fiziski. Risinājums ir dikti vienkāršs -jāizrunājas.
