Iedodiet man kāds laika mašīnu, kas mani pārceltu mēnesi tālā nākotnē. Tad viss beidzot būs beidzies. Jauns posms manā dzīvē sāksies. Nākotnes plānu man nav. Iespējams, ka tas ir labi, jo, ja nemaldos, Mērfija likums vēsta, ka vislabāk izdodas tieši neplānotas lietas. 🙂 Aizvērsies skolas durvis. Gaiteņos paliks čīkstēšana par neizgulēšanos un laika trūkumu. Es būtu šausmīga liekule, ja apgalvotu, ka man nenormāli tā visa pietrūks, bet es neesmu arī pilnīgi pārliecināta, ka nepietrūks… Es sevi šobrīd varu raksturo kā nedaudz nogurušu un brīžos, kad man nav dzīves apnikums, pat diezgan laimīgu. Manā dzīvē šobrīd ir daudz cilvēku. Viņi nāk un iet, bet es nevaru apgalvot, ka daudzi no viņiem uzkavējas ilgāk par mirkli. Es gan strigti cenšos pieturēties pie apgalvojuma, ka katrs cilvēks mūsu dzīvē ienāk ar mērķi, lai mēs kko iemācītos. Tad nu es vienmēr analizēju, kādu mācību man var dot konkrētais cilvēks. It gets worse before better. Have a nice day! :*
