Šodien daudz domāju par draudzību. Pavadīju patīkamu dienu kopā ar savām mīļajām. Tā nejauši aizrunājāmies par pagātni, par savu Pirmo BFF /labākā draudzene uz mūžu/. Cik no jums vēl attcerās savu Pirmo draudzeni, ar kuru jūs runājat par to kā precēsieties vienā dienā, un abas vilksiet mugurā vienādas kleitas.Runas par to kādi būs jūsu bērnu vārdi,un pārejie sīkumI. Bet pats savarīgākai, vai jūs attceraties to sajūtu , kad likās ka nekas jūs nekad nevar šķirt ? Vispār tad pat tāda doma neienāca prātā. Es nesaprotu kā mēs to pieļaujam , kā mēs vispār uzdrīkstamies attļaut kādam kas kadreiz ir bijis tik nozīmīgs pamets savu dzīvi? Daudz domājot par šo tematu, ik pa laikam, es izvirzu teoriju. Draudzībai ir Derīguma termiņš. Skan diezgan muļķīgi, ja to pagriestu otrādāk tad sāk ka mēs esam kaut kādi izmantotāji. Bet tā padomājo, bija kāds iemesls kpc es attsvešinājos no savas draudzenes, kas tajā brīdi man bija kā māsa. Kāpec dzīve nevar būt kāda vienkārša lieta , piemēram, draudzība? Kāpec viss ir ‘tik sarežģīt i ?
