Laikam jau dzīve tiešām ir kā melnbaltā zebra- balta svītra, melna svītra, balta, melna… un tā bez gala. Tikai šo svītru platums, garums ir atšķirīgs. Bet vai šad un tad cilvēks neatrodas kaut kā pa vidu starp melno un balto- uz kāda no pelēkajiem toņiem, jo dzīvē ne viss ir tikai melns un balts. Tāpēc jau arī ķīniešu iņ un jaņ nav tikai balts vai tikai melns. Galu galā nekas nav tikai slikts vai tikai labs. Man tagad ir tāds ogļu pelēkais posmss. Lai arī nesen pārrados no Stokholmas ar vislabākajām emocījām, pozitīvisma iedvesmota, tomēr ceļā uz mājām radās tāda kā slikta priekšnojauta. Par nelaimi tā piepildījās. Tētis kārtējo reizi satika savus pudeles brāļus, iedzeršanas ievilkās. Njā un šoreiz braukšana reibumā beidzās ar mašīnas sabojāšanu. Par laimi neviens necieta, bet tomēr. Nekādi nevau saprast, kāpēc citi nesavtīgi domā par citiem, rūpējas par apkārtējiem, bet pārējie izmato citu labvēlību un domā tikai un vienīgi kā iegūt labumu sev. Apbrīnoju mammas savaldību, nesavtību sakarā uz tēti, bet es tā nevaētu un arī negribētu. Ja agrāk mamma mēģināja saturēt ģimeni, tad tagad ir izmetusi tēvu laukā no dzīvokļa un no sirds. Bet varbūt ogļu pelēkais nav nemaz tik ļauns, jo citiem iet vēl grūtāk. Ir taču cilvēki, kuriem nav līdzekļu, lai normāli pabarotu savu ģimeni, lai apģērbtos, bet citiem atkal ir slikti, ja vēl kādam ir tāds pats gučī vai cita brenda mēsliņš… Brīžiem tā vien šķiet, ka viss labais beidzas tik ātri, bet sliktais nāk un nevar beigties. Bet melanajā zebras svītrā tomēr ir kas labs- apziņa, ka reiz tā beigsies un notiks kas ļoti labs. Lai nu kā, bet es Tev vēlu atrast visgaišāko zebru, lai melnās strīpas izbalo saulē vai solārija lampās, bet baltās, lai paliek platākas un vēl baltākas. 🙂
