Un atkal daļa no mana arhīva ierakstiem. Lielāka daļa cosmo auditorijas var nelasīt, jo tāda veida atmiņas būs ārkārtīgi svešas. 🙂 Un jā- šoreiz par vīriešiem ne vārda! Pietiks ar PSRS. 🙂 Neesmu šīs sistēmas atbalstītāja, tomēr pāris lietas/darbības/izdarības man ir palikušas atmiņā un ik reizi, kad sanāk atcerēties, sejā iezogas smaids. 🙂 Atceros, kad vēl nebiju sākusi iet skolā, laiku pavadīju pagalmā savā nodabā uz igauņu slēpēm, kuras rotāja uzraksts „visu pisu” man mazam bērnam tas neko neizteica, ka tik slēpošanas prieks. Tad snowborda dēļi nebija un , šķiet, vienkāršam padomju pilsonim pat sapņos nerādījās. Nesanāca man izbaudīt laiku, kad skola bija jāapmeklē visiem vienādās kleitiņās un uzvalciņos. Varbūt pat būtu gribējusi izjust to vienotības sajūtu. Toties fizkultūras stundās mūs rotāja melnas, dabīga materiāla mazītiņas biksītes ar uzrakstu „skola” 😀 vai arī garas „Ogres trikotāžas" treniņbikses. Eh un īpaša nostaļģija pēc ledusskapī regulāri esošā milzīgā doktordesas luņķa, kas tiešām garšoja pēc desas nevis pēc kaut kā (nemaz nerunājot par šuasmu stāstiem, ka desās iemaļ arī peles un wc papīru) 😀 Atceros kā vecāki brauca uz Lietuvu, veda mājās desu un lielu kasti ar saldējumu, visi vienādās vafelītēs ar izvēles iespēju balts vai brūns Un garšoja arī tas īpaši… Ar milzīgu bērna prieku palīdzēju mammai sagriezt tādas lielas, apzīmogotas talonu strēmeles, turklāt man tika paskaidrots, ka mums tādā un tādā laika posmā pienākas tik un tik pāri zeķu- jautri taču. 🙂 (izskatās, ka tagad kleitas esmu nopirksusi tik, cik pietiktu 50 padomju sieviešu mūžiem) (s) Bija arī tā saucamie „Goda dēļi”, pie kuriem piesprauda kolhoza vērtīgo darbinieku portretbildes. Hm tik lepni viņi izskatījās tajās un vēl lepnāki izskatījās tie, kuri ieraudzīja tur savus radiniekus. Jā, arī mana tēta bilde tur kādu laiku rotājās. Katru dienu gāju skatīties un draudzenēm rādīt. 😀 Īpaši man patika rudens laiks, kad mežmalas bija pilnas ar žiguļiem un moskvičiem, kas bija saveduši sēņotājus un ogotājus-onkuļus, tantukus ar lakatiņiem galvā, gumijniekiem kājās un milzīgiem groziem padusē. Visus vienādās treniņbiksēs un krāsainos kreklos.:) Nez kāpēc tad neviens neuztraucās par ērcēm. Bet tagad…tagad viss ir savādāk. 🙂
