jau kopš oktobra vidus Dānijā gaida Ziemassvētkus. skaidrs, ka tos gaida visu gadu, bet nu tas ir kļuvis uzkrītoši. viss pamazām tiek izrotāts un ieejot veikalā vai atverot jebkuru reklāmu, kuras regulāri tiek samestas pastkastītē, ir skaidrs, ka tie tuvojas. dažreiz šķiet pat, ka šeit tie pienāks visai drīz. tas noteikti ir apnicīgi un kaitinoši, ka katrs sevi cienošs tirgotājs jau sen ir sarūpējis svētku piedāvājumus, bez kuriem "mūsu svētki nebūtu iedomājami". un, lai arī tas kaitina, arī es aizveru acis un iedomājos, cik jauki tiks izrotāta mana eglīte, cik skaisti tiks uzklāts galds, fonā skanēs "klusa nakts svēta nakts" vai kkas tamlīdzīgs, kamīnā sprakšķēs pagales, pie tā gulēs suns un visapkārt smaržos pēc sarkanvīna, piparkūkām un mandarīniem. un arī man uznāk svētku gaidīšanas trakums, kad panikā domāju, ka vēl nav iegādātas nevienas dāvanas, svētku kartiņas vai kaut vai pīle svētku galdam, eglīšu rotājumi un piparkūku mīkla. protams, retajos apskaidrības brīžos es saprotu, ka mans kamīns darbojas uz granulām, man nav suņa, kas pie tā gulētu, eglītes vietā man būs priede (tā jau ir tradīcija, viņas nebirst) un Ziemassvētkos es, visticamāk, strādāšu un svētku galda- piparkūku, pīles, karstvīna un štovēto kāpostu vietā man būs, labākajā gadījumā, olu salāti un kafija, bērni tiks apbērti ar dāvanām, kas pamazām jau pagultē krājās, aiz vainas sajūtas, ka atkal svētki nekādi un solījums nākamajā gadā laboties un izdarīt vismaz KAUT KO! tāpat es saprotu, ka manis pašas vēlmju sarakstā ir tikai divi burti, manas pamatskolas mūzikas skolotājas Lienītes Vēveres iniciāļi, kas, sagadīšanās pēc, ir arī kādas valsts kods! priecīgu gaidīšanu, Linda
