ieskatoties kalendārā tās nepārprotami vēsta, ka vēl viens gads tuvojas izskaņai. Apsēžoties pie sveču gaismas aizdomājos- kas gan pa šo gadu sasniegts. No pārdomām paliek smagi ap sirdi, jo šis gads ir pagājis vienā skriešanā- trīs reizes nomainīts darbs un laikam jauno gadu iesākot būs atkal jāmaina darbs. Un tas viss tikai tāpēc, ka pirmajā darbā tika sabeigta veselība. Neticami ātri tiku nākamajā darbā, kur alga bija tik maza, ka bija trīsreiz jādomā kā mēnesi izvilkt. Paveicās, ka tiku trešajā darbā, bet nu arī tur no priekšniecības nāks saņemt aukstu ūdens šalti- ja janvāri neiegūšu diplomu, man jāiet prom. Ja tā padomā- daudzi studenti strādā, bet viņiem tā nepasaka. Ja neiegūšu janvārī noteikti iegūšu jūnijā. Darba devējs vēlas koriģēt darbinieku ģērbšanās stilu. Nav man obligāti jābūt kostīmiņos, bet jābūt apģērbtai apmēram kā es saku- kā vecmāmiņai. Pamēģināju mājās, ieraudzīju sevi spogulī pat nobijos pati no sevis. Nu nevaru es uzvilkt svārkus kas ir pāri celītim. Izskatos kā no kūts atnākusi. Atliek staigāt džinsās, bet tā vien gribas svārciņus ar stilīgām siltām zeķubiksēm un superstilīgiem zābaciņiem uzvilkt… tam visam pa vidu šogad tomēr bija labs mirklis. Manas kāzas, kurām neticēju, ka vispār notiks līdz pēdējam brīdim, jo nu jau vīrs reiz teica, ka nekad neprecēsies. Bet tas notika- skaisti ar emocijām bagāta diena. Pat draudzene speciāli no Anglijas brauca, lai tikai būtu kopā ar mani. Šobrīd ir tāda sajūta, ka pa šo gadu esmu sevi pazaudējusi. 🙁 nekas, kas agrāk aizrāva un interesēja, šobrīd nespēj mani piesaistīt. Jūtos apātiska. Karjerā mērķis tākā ir sasniegts, bet arī tas neizraisa pozitīvas. Varbūt tā nav tā vieta, kur gribēju nonākt? (t) (t) (t)
