Kādreiz bērnībā vecāki skandināja, lai mācos, citādi būs jāmokās kā viņiem, jāskaita katrs santīms.. Es tam noticēju un līdz vidusskolai man likās, ka laime būs naudā, tāpēc domājot par nākotni, es nedomāju, kas man patīk, kas man interesē, es domāju, ar ko varētu nopelnīt lielāku naudu, tā nu haotiski izvēlējos specialitāti, kuru šogad pabeidzu, bet šie četri gadi mani pilnībā izmainīja, pirmkārt, es nomainīju laukus pret galvaspilsētu, satiku dažādus cilvēkus un vēl daudz kas cits, kas lika man aizdomāties.. Es nejūtos laimīga, es nesaprotu, kas ir manas dzīves mērķis? Nauda? Nē, ko es ar to darīšu. Taču tā kā vienmēr man tika paralēli tam, ka jāmācās teikts arī, ka nedrīkst iemīlēties, jo tas visu izbojās, viss – ģimene, bērni utt nāks pēc tam. Tagad man ir 23 gadi, es neprotu pielaist citus sev tuvumā, es nekad neesmu pa īstam mīlējusi. Esmu tik apjukusi. Studijas ir pabeigtas, pastrādāju savā profesijā labā uzņēmumā ar labiem noteikumiem, bet pametu to visu, jo es vienkārši jūtos kā bezmērķīgi iemesta pudele upē, kas plūda pa straumi nezinot, kur, tāpēc nolēmu pati stūrēt savu dzīvi un pilnīgi izmainīju visu, aizbraucu uz svešu zemi, ir it kā plāns un mērķis, bet jūtos tik tukša, tik viena, jo nav, ar ko dalīties emocijās, plānos … tāda nepabeigta doma, bet, kas tiks līdz galam varbūt sapratīs, galvenais man bija šo sajūtu uzlikt uz ”papīra” . Paldies.