Es skrēju un darīju, tūkstošiem reižu kritu ceļos, sisdama dūres pret Tevis dāvāto laimi,kliegdama sāpēs, kaunā, vientulībā…Es baidījos pati no sevis, cietās un nejūtīgās, kas, ja vien Tu ļautu, noslēptu Tevi no pasaules pelēkās dvašas, pārdotu debesīm smaidu, prieku, mieru un acis, lai tikai Tev nekad šajā dzīvē, NEKAD nebūtu jāraud!
