Nezinu kāpēc, bet man bija ļoti svarīgi, lai viņš uzzina, ka man negaršo rozīnes. Diemžēl tas palika nepateikts (tāpat kā vēl daudz kas cits). Mans “Tu man ļoti patīc” palika bez viņa “Tu man arī”.
Tā jau reizēm gadās. Lai runā tagad vai klusē uz mūžīgiem laikiem, tā teikt… Dzīve jau, protams, turpinās. Tomēr drīz jau Cīruļputenis, bet es joprojām nespēju aizmirst puisi, kuru man atņēma rudens…
—-There’s no happy endings. Endings are the saddest part. So give me a happy middle. And a very happy start.
