Sveikas!Sen neesmu šeit rakstījusi, kaut vai jau sen to gribēju izdarīt. Laikam tāpēc ,ka vēl nenāk miegs ielogojos un izdomāju uzrakstīt.Pēdējā laikā daudz kas ir mainījies. Ne uz labo pusi, bet par to es nemaz negribēju rakstīt. Bet esmu sapratusi , ka vislabākā sajūta ir tad, kad zini, ka viss būs kārtībā, ka esi drošībā. Un vai tad tas nav tas ko mēs visi vēlamies? Būt drošībā. Zināt,ka viss būs labi. Paredzēt iznākumu. Zināt,ka tas būs labs. Starpcitu, es dzīvoju uz šāda pamata. Es vienmēr mēģinu visu darīt lai justos drošībā, lai zinātu ,ka viss būs labi, man un citiem, it īpaši citiem. Protams, man nevar nerūpēt tas, bet man dažreiz gribētos lai tā būtu. Es zinu cik savtīgi un egoistiski tas skan, bet es dažreiz gribētu lai mani tas tik ļoti nerūpētu. Lai par to visu man nebūtu tik sasodīti daudz jādomā un jādara,lai justos droša par to, bet pats idiotiskākais ir tas, ka nekad tā nav. Nekad nekas jau nemaz nav labi. Es zinu, ka gan jau pietiekami necenšos. Bet ja jau es pietiekami necenšos kāpēc man liekas, ka vairs es nevaru? Skatoties uz sākumā rakstīto esmu pretrunā ar sevi. Es vienkārši baidos. Man liekas, ka šīs bailes ir pārņēmušas mani tik tālu, ka nemaz nevarētu sevi iedomāties bez tām. Es vienkārši vēlējos šo visu izlikt.
