šodien pa visam kaut kāda dīvaina diena, liekas, ka pat pulkstenis griežas uz otru pusi. tik daudz ilūziju par to, kas būtu varējis būt un varējis nebūt, tik daudz sapņu pat to, kas varētu būt un varētu nemaz nebūt. bet kam gan vairs tas ir svarīgi, jo lai vai kā būtu bijis, nebijis, varējis būt un nevarējis būt, esmu pateicīga tam visu visaugstākajam par to, ko piedzīvoju šodien. kaut arī tik liela daļa skaistu un neizsapņotu sapņu un atmiņu ir zudušas, man ir vieta jaunām ilūzijām un atkal laiks sevis meklējumiem.
bet kā saka- baidoties krist, mēs pārstājam augt un baidoties raudāt, mēs pārstājam smieties.
bet vienīgais, ko es vēlējos teikt, ir tas, ka mums nevajadzētu pazaudēt sevi šajā trakoti trakajā pasaulē.
