Šodien beidzot atkal aizbraucu līdz tuvākajai jūrmalai. Neskatoties uz to, ka pūta auksts un nepatīkams vējš, es klīdu viena pati. Bija iestājies absolūts iekšējais miers un atslābums.
Tomēr uz vienu brīdi šī sajūta pazuda, jo pa krastu manīju staigājam daudzus pārīšus. Tas sāpīgi lika apzināties, ka jau diezgan ilgu laiku esmu viena pati un man pietrūkst tā otra cilvēka, kas būtu blakus. Kurš mani atbalstītu smagos brīžos, apskautu, kad tas būtu nepieciešams un vienkārši būtu man blakus. Kāds, kurš mani mīlētu neskatoties ne uz ko, un kuru es mīlētu par spīti visam…
Man nepietiek ar to, ka man ir labi draugi un kolēģi, kuri ir kā otrā ģimene… Gribas to sajūtu, ka es kādam esmu nepieciešama tikpat ļoti kā viņš man…
Pēc šādām pārdomām neatlika nekas cits, kā apsēsties uz izskalota koka un izraudāties no sirds… Šajā brīdī pat nepalīdzēja jau kārtējas cigaretes izsmēķēšana…
Bet tad es sapratu, ka galvenais ir dzīvot ar tādu apziņu, ka nevajag neko gaidīt un agri vai vēlu viss nokārtosies un es satikšu to cilvēciņu, ko tagad gaidu… Vai arī viņš beidzot beigs būt bremze un sapratīs to, ko ir sapratuši jau visi, izņemot viņu
Pirms būs par vēlu viņam un es aiziešu pie kāda cita
Bet šī diena, ko pavadīju pie jūras tiešām palīdzēja sakārtot domas, neskatoties ne uz ko, un kaut īsu brīdi, bet ļāva man justies labāk un būt laimīgai…
