Bērni-skaistākais, maigākais un apbrīnu bagātākais dzīves kumoss, kas sniedz mums neticamus piedzīvojumus, pārdzīvojumus un jūtu virpuļus.
Es darbā katru dienu satieku neskaitāmus bērnus no pirmajām klasītēm līdz vidusskolas vecumam un dažkārt gribās pajautāt-tev vecāki, bērniņ, vispār kaut ko ir mācījuši? vīzdegunīga attieksme pret saviem vienaudžiem, pasniedzējiem un skolas darbiniekiem viņiem ir ikdiena, bet laipnu vārdu izteikšana, vai palīdzēšana sola biedram ir smags pārbaudījums, ko uzlicis Dievs.
Bērnībā es uzaugu tēva darbnīcā- biju galdnieka meita. zēnu mājturības stundās ”izgriezu pogas” ne vienam vien puisim. mājās nebija ne lelles, ne citas mīkstās rotaļlietas vai kaudze Lego klucīšu. tādējādi ātrāk apzinājos dzīvi un nedzīvoju uz pūkainā mākonīša, kurš visas manas iegribas pienes man klāt. Man iemācīja dārza darbus, labo un slikto cilvēkos un pasaulē. Bet tagad, kad vīrietis jau sievietē ielaidis savu mīlas augli, jaunie vecāki jau sapērk neskaitāmu mantu kaudzi un tad brīnās, kur ir nauda pazudusi uņ kapēc bērns vai nepievēršs viņiem uzmanību.
Un tagad kad bērns sasniedzis savus 18, viņš nav ne mājās, ne skolā, bet kādā noplukušā garāžā, kur ar saviem draģeļiem svin kārtējo pastrādāto riebeklību. un tad vecāki vaino visus apkārtējosskolotājus, kas viņus nepieskata un neimāca labo un ļauno, kaimiņus, kas bļauj mīļajiem bērniņiem, kad tie apvemj visu trepju telpu un, protams, pat neiedomājas to satīrīt uut., bet lai paši vecākie ieskatītos spogulī un atzītu svau vainu- nekad.
Un jo jaunāka paaudze, jo trakāk, jo tur viss parādās, viņš dara tikai nedaudz trakāk, kā es savā jaunībā un tas vēl ir pieļaujami, jo es jau biju tāds pats viņa vecumā,tādēļ jau tā latiņa ar katru jaundzimušo krīt un krīt. Un tad jau vairs nebūs starpība ko mēs auklējam, savus bērnus vai no zooloģiskā dārza izbēgušus pērtiķēnus…
