Pagājušā gada 20. augustā es iemīlējos. Patiesībā es atklāšu, ka ne no sirds. Patiesībā es mīlēju tāpēc, ka tā bija pieņemts un tajos brīžos es beidzot varēju sevi nesaukt par aukstu, tajos brīžos es centos ikvienam atgādināt to, ka man ir sirds, kura šobrīd tiek lauzta… it kā.
Es izrādīju to cik ļoti man sāp, es mēdzu vilkt paralēles tur kur tās nav un vienmēr rast iemeslu, lai viņa telefona displejā parādītos tieši mans vārds. Brīžos, kad sirdī miers, es mēdzu būt patiesi laimīga, bez viņa. Manas lūpas rotāja patiess un īsts smaids, tāds, kādu nenopirksi par visas pasaules naudu, tādu, kuru nenopirksi par alus glāzi vai vienu vakaru viņa gultā. Un tad bija tās dienas, kad es atkal jutos, kā necilvēks un meklēju atbalstu viņa rokās, viņa sirdī un prātā un jo īpaši, viņa gultā. Man bija apnicis būt tam cilvēkam, kuram ir grūti sevī noturēt dusmas, atriebību un alkatību, man bija apnicis neko nejust un vairāk par visu- man bija apnicis būt vienai un… laimīgai.
Man gribējās īstas sāpes, patiesas. Viņš man tādas sagādāja, bet kāpēc? Jo es pati tās meklēju, es atradu nelaimi, kas mani nu jau vajā gandrīz gadu. Cilvēki nesaprašanā jautāja „Kāpēc? Kāpēc tieši viņš? Viņš nav tevis vērts” Un tur cilvēkiem bija taisnība. Es nezinu kāpēc es biju izvēlējusies vienīgo cilvēku, kurš vecākiem nepatika, draugi šaustīja manu izvēli, bet es pati tik ļoti turējos pie iedomas, ka šī ir mana laime nelaimē, ka nespēju redzēt acīmredzamo.
Mums abiem patika spēlēt pašizdomātas spēles, kurās uzvarētājs tika noteikts pēc rētu skaita sirdī. Es laikam zaudēju, bet nevis Tevis dēļ. Nē, mīļais, es zaudēju sevis dēļ. Es sevi jau pirms spēles sākuma biju pasludinājusi par zaudētāju, tikai tāpēc, ka es gribēju just sāpes. Kā mazohiste, kura dara sev pāri fiziski, es to darīju emocionāli. Man bija iespējas izstāties, es to nedarīju, jo gribēju vēl vienu raundu, un tā neskaitāmas reizes.
Tagad es sevi saprotu! Tikai pēc gandrīz gada, es saprotu kāpēc es to darīju un kur manā neprātā bija pazudusi es pati. Tagad man ir vieglāk. Kāpēc? Jo es beidzot gribu būt no sirds laimīga, līdz ar to arī man ir vieglāk atvadīties no Tevis.
Es ceru, ka tu esi laimīgs, lai kur tu arī būtu, es ceru, ka tu atradīsi, to, ko esi meklējis visu šo laiku, es ceru, ka tu sasniegsi savā dzīvē to, par ko esi sapņojis pluss vēl mazliet.
Paldies par sāpēm… asarām, neizteiktiem vārdiem un solījumiem, labākajām naktīm manā mūžā, trakām ballītēm un neizsīkstošo enerģiju, kas dzima līdz ar mums.
Tagad ir savādāk. Tagad es gribu tikai mieru un vientulību…. Es esmu Es.
