Jau atkal bezmiegs, un jau atkal stresa dēļ. Muļķīgie lēmumi, nepamatotā greizsirdība, un pats dumjākais- nevajadzīgā iespējamo screnāriju sacerēšana. Aka- ir labi būt radošam, bet pietaupīsim šo prasmi profesionālajai, nevis privātajai dzīvei. “Piena Svētki”, jā- alkohols. Zvani, neceļ. Zvani, paceļ sieviete. Paceļ ar skaidru turku “Aļo?”. Nometu (kādēļ es nometu?). Jā, un tas alkohols, un atkal greizsirdība.
Duālas jūtas izraisa dumju uzvedību. It kā brīžiem tiešām ticu, ka mīlestība pastāv, un mūs sagaida pasakaina nākotne. Bet brīžiem ir tā kā vakar. Nespēju vairs uzticēties, liekas, ka man melo, un ja ne melo, tad arī nemelojot- jau pēc pāris dienām teiks ko citu, nevis mīlas pilnus vārdus.
Pēc stundas viņam jāceļas, noteikti man zvanīs. Un es teikšu neko citu kā “Good morning. Let’s skip it. I am ok now.”
