Es ilgi domāju kur un kā paust savas emocijas. Pirmās dienas es noriju krupi un pie sevis domāju atriebības plānu, tad palika vieglāk, sāpēja tikai aizvainotais ego. Šovakar es domāju vai vispār vajag atriebties. Rakstīju penteri savā klab blogā, bet nepaņēma mani, man vajag dzirdēt viedokli, man vajag dzirdēt, ka mani pažēlo, man vajag mīļumu.
Reizēm tā notiek, ka sāc atkal ko veidot ar bijušo, esi ilgi šaubījusies, domājusi un likusi plusiņus/mīnusiņus dzīvei, bet nekad jau nedomā, ka viss beigsies tieši tāpat kā sākumā. Atkal ir trešā persona iesaistīta. Jau. Tik ātri. Kārtējo reizi tu uzkāp uz tā paša grābekļa. Kā viņš pat īsti vēl nebūdams ar mani kopā varēja jau iegādāties mīļāko. Viņš nezina, kā izveidotos mūsu attiecības un vai tiešām mīļākā būtu nepieciešama, bet nu drošības spilvens – mīļākā.
Nekas, šoreiz nesāp sirds, īstenībā pati labi apzinājos, ka šīs atteicības ilgāk par gadu neizdzīvotu, tad vēl mēnesi reanimētos, bet tad katrs ietu uz savu pusi. Šoreiz nesāp sirds, tā laikam paspēja izsāpēt pirms četriem gadiem. Tagad sāp mans EGO. Sāp tas, ko viņš izdarīja, un kā izdarīja. Es zinu, ka tad viņam blakus bija tā trešā, ka viņa ir visa šī murga iemesls, viņa visu sarežģīja, viņa lika pielikt tonnām smagu punktu ar sāpīgiem vārdiem.
Es katru vakaru pirms iemigšanas domāju kā atriebties tā labi smalki, bet vai to vajag. Būtu labāk, ja es to visu varētu palaist prom un samīļot apcelto ego, bet ir viegli teikt, ir nedaudz grūtāk to saprast un apzināties vajadzību, bet ir tik sasodīti grūti to reāli izdarīt.
Es ceru, ka viņa karma ir maita un viņš/i par visu samaksās.
Es domāju, ka problēma ir manī. Es izvēlos nepareizos cilvēkus, es iemīlos aizņemtos puišos, visi mani gadījuma sakari ir ar bijušajiem (zinu, ka būs labs sekss). Kur ir tā problēma, ka es nejūtu tauriņus ar katru trešo, desmito vai simto puisi. Kāpēc tauriņi pārādās tik reti. Kāpēc es nespēju iemīlēties biežāk un mīlēt atgriezeniskajā saitē?
p.s puslitrs ruma EGO nepalīdz 😀
