Esmu ievērojusi kādu man nevisai patīkamu sīkumu- cilvēku ceļi mēdz šķirties un diemžēl vairs nekad nesatikties. Tiklīdz liekas, ka atrodi lielisku sarunu biedru un vienkārši satriecošu draugu, tūlīt dzīvē nāk pārmaiņas un jūs izšķir – skarbā dzīve.
Nekad nespēju saprast kādēļ tik grūti noturēt cilvēkus līdzās, kādēļ ar gadiem ir tik grūti iegūt patiesi īstus un tuvus draugus. Kādēļ bērnībā pacienājos ar konču smilšu kastes biedru, jūs kļūstat par draugiem līdz kapam, bet kad izaugam, lai kļūtu par draugiem ir jānotiek gandrīz neiespējamajam.
Izteiciens, ka grūti iegūt, bet viegli pazaudēt ir tik paties, lai gan cilvēki tiešma nav zeķes, kā mēdz teikt daži prātīgāki cilvēki. Ar gadiem nāk pieredze un cilvēks ar vien uzmanīgāk sākam izturēties pret a pkārtējiemnebūdams pārliecināti viņu motīvos. Reizēm vairs nespējam tīri psiholoģiski pārkāpt tai doma, ka šoreiz būs labi, ka šis cilvēks tiešām ir draugs un būs līdzās vienmēr. Iepriekšējā pieredze rāda, ka cilvēki aiziet no mūsu dzīves un ir tik sāpīgi viņus zaudēt. Vairs to nevēloties, cilvēki būvējē sienas un dedzina tiltus, ierobežojot sevi pašu. Bet kad saprot, ka tas bija velti jau ir par vēlu.
Mums jāmāk pieņemt, ka cilvēki reizēm aiziet savu dzīves ceļu, kas vair nekad nevedīs pie mums. Reizēm draugi zūd, bet tādēļ jau nav sevi jāierobežo. Dzīvē viss mainās uz labu, nāks citi cilvēki un citi draugi, pat apzinoties, ka viņi nebūs mūžīgi līdzās, nevajag sevi izolēt no viņu sabiedrības.
