Dažreiz parasts vakars mēdz būt pavisam skumjšs. It kā mazs skumjšs vīriņš sēdētu uz pleca un dziedātu manu sēru vītola dziesmas. Tāda melanholiska sajūta, kas nemanāmi pārņem visu ķermeni un ieperina prātā sērīgu sēklu. Iespējams, ka viss saistīts ar rudens iestāšanos. Šogad tas pienāca tik ļoti ātri un nozaga daļu no vasaras. Gribas vēl izskriet basām pēdām pa rīta rasu un dzīvoties saules piepildītā dienā. Gribas izvārtīties tikko nopļautā zālē un mērcēt kājas tekošā strautā. Tomēr, vasara ir beigusies. No skapja jau jāizvēlk šalle, cimdi un jāizpurina vecais rudens no mēteļa krokām. Šoreiz rudens iesoļo ar tādu bargumu un neatlaidību, ka nav spēka turēties pretī. Gluži kā mazam zvērēnam gribas sarauties mazā kamoliņā un sildīties pie pēdējā saules piesilušā akmens meža malā. Ar prātu vēl saproti, ka rudenst tikko sācies un vēl taču baudīt un baudīt silto laiku. Bet sirds klusi čukst – Viss ir beidzies, rudens šeit uz palikšanu un bez brīvdienām! Tad apziņā parādās doma, ka īstas vasaras saules šogad nebūs un vēl gari 9 mēneši jāgaida. Ķermenis noskurina grūdsirdīgas trīsas un tik ļoti grib atsaukt atmiņā to, kā karstie saules stari glāstīja plikos plecus. Tagad no aizgājušās vasaras palikušas tikai atmiņās. Blāvas un malziet jau aprūsējušas atmiņās. Un tad es savā prātā pārcilāju šo visu un saprotu. Man tik ļoti pietrūkst tās saules un vasaras sajūta, ka nedaudz skumji šovakar.
Tāpēc dodiet man simts gramu sapņu, lai varu izsapņot vēl nedaudz savus vasasras sapņus!
