Ārā tik dzestrs un saulains, istabā ir silts, kafija jauki smaržo. Viss it kā lieliski, bet šis un tas nomāc sirdsapziņu. Vienmēr esmu bijusi paraugbērns, arī visu studiju laiku esmu bijusi gandrīz vai paraugstudente, strādāju un mācījos, voluntēju un ballējos. Vienvārd sakot-vienmer visu esmu paspējusi, bet vienā dienā pamodos un sapratu, ka nav tās pāri plūstošās enerģijas, lai kārtējo dienu skrietu un darītu.
Šķiet vienas nakts laikā esmu zaudējusi visu savu būtību. Kur palicis gribasspēks un vēlme pēc darba un sasniegumiem? Pirmo reizi nākas ņemt sesijas pagarinājumu, jo neesmu nokārtojusi visus darbus līdz eksāmenam, darbā kļūstu slinkāka, mājās to vien daru, ka ieritinos zem segas, ieslēdzu mūziku vai skatos kādu filmu… Pazudis viss dzīvesprieks un vēlme darīt…
Vairs pat īsti nesaprotu, kas noticis un ko darīt lietas labā. Protams, esmu sev apsolījusies nokārtot studiju parādus un saņemties darbā, bet kaut kas nav…
