Viņš man iepatikās jau pirmajā brīdī, kad viņu ieraudziju, katru tikšanās reizi sarku un bālēju runājot ar viņu un esot blakus. Pagāja 3 gadi un tā nu sanāca,ka sākām kopā strādāt, nu viņš bija mans priekšnieks, bet manas sajūtas jau tas namainija. Biju attiecībās, kas jau sen gāja uz grunti, tā nu dēļ priekšnieka, kurš izrādija interesi izsķīros un piekritu mēģināt attiecības ar priekšnieku. Viss bija tik skaisti un jauki, pietika tikai ar to,ka viņš man bija blakus, lai arī man bija bijušas vairākas attiecības jau pirms tam tik spēcīgas jūtas nebiju izjutusi. Tiešām iemīlējos. Kad kopā pavadijām brīvdienas, šķita, ka laiks ir apstājies un viss cits bija pilnīgi vienaldzīgs. Mēs bijām pilnīgi atšķirīgi cilvēki, man patīk sabiedrība, ballītes, viņš ir pilnīgs vienpatis, es jau biju gatava samierināties ar to, ka visās ballītēs vienmēr būšu viena, sakot,ka mans vīrietis ka jau vienmēr ir mājās… Līdz sākās nepatikšanas darbā un es, jau atkal ziedoju savu darbu,lai viņš nezaudētu savējo (firmā klīda baumas par mums un cilvēkiem sāka nepatikt,ka strādājam kopā, lai arī darbā attiecības neafišējām). Pagāja pāris nedēļas, nebijām tikušies, tikai sazvanijušies un sarakstijušies ar milijons sms, satikāmies, izrunājāmies, ka gribam attiecības turpināt un tas ir iespējams tikai un vienīgi tad, ja pieliksim pūles. Nākamajā dienā saņēmu sms, no viņa, lai negaidu viņu, ka esmu pelnijusi labāku un tml. (ak šie cilvēki,kuri vienmēr zin labāk, kā man būs labāk) Tajā dienā ar māsu, noorganizējām mājās ballīti un tā arī sākās, vnk. visu laiku ballējos, darbs nebija, īsti arī nevajadzēja, jo nauda vel bija, bija vasara, silts, cilvēki atpūšas. Un tad es sajutos kā norāvusies no ķēdes, vienu dienu viens, nākamajā jau cits, tad atkal nākamais, draudzenes jau sāka uztraukties. Bet tas bija mans veida,lai aizmirtos, jo katru vakaru, ko pavadiju mājās viena (tādu bija maz, vienmēr atradu kādu draudzeni, vai draugu, kurš paliek pie manis) raudāju spilvenā līdz spēku pasīkumam, biju tiešām iemīlējusies, nekādi nespēju viņu aizmirst. Pārmetu viņam, ka esmu ziedojusi tik daudz viņa dēļ a viņš pat īsti neko nepaskaidrojot vnk. pasaka atā. Katru reizi kā iedzēru rakstiju viņam, atbildes nekad nesaņēmu… Tā pagāja 2i mēneši, līdz manā dzīvē uzradās, no jauna cilvēks, kurš jau sen mani iekāroja un kuru savlaik biju iekarojusi es. Tā nu ar mana brāļa un māsas palīdzību viņš sāka mani iekarot. Sākumā uztvēru to kā kārtējo, kaut tapēc, ka viņš ir 13 gadus vecāks par mani, bet viņš bija neatlaidīgs (kā nekā jau kādus gadus 5us gribēja tikt man klāt, tagad bija ticis tuvāk kā jebkad), sākuma pats uzprasijās ciemos, kopā ar mūsu kopējiem draugiem, tad uz kino aicināja, tad viņam uz 2ām nedēļām bija jāaizbrauc komandējumā, viņš atstāja man dzīvokļa atslēgas, lai apleju puķes, tad atgriezies vel neaizbraucot uz mājām jau sāka zvanīties… Sāku strādāt, viņš braukāja pakaļ, darija to,ko neviens manis dēļ nebija darijis, pat cēlās 3os naktī, lai atbrauktu man pakaļ uz ballīti, bet es, es tik spēju domāt par savu bijušo… Pēc visiem viņa mēģinājumiem mani iekarot beigās, pēc 2iem mēnešiem piekritu nu jau gandrīz pusgadu dzīvojam kopā. Viņš ir nobriedis, zin ko grib, bet es domāju par bijušo… Kurš pāris dienas atpakaļ atsūtija man vēstuli, ka arvien domā par mani, ka nespēj mani aizmirst, ka katru reizi ejot uz darbu, cer mani tur satikt, ka sirds uzmet kūleni,kad ierauga mani (dzīvoju blakus viņa darbam un sanāk saskrieties). Pēc mūsu sarakstes beidzot sapratu KĀPĒC, viņam vnk. bija bail, viņam tās bija pirmās attiecības un viņš nezināja kā rīkoties, lai vai kā, tajā brīdī sapratu, ka viss, pietiek, man blakus ir vīrietis, kurš mani mīl un manis dēl ir gatavs uz ļoti daudz ko, bet es te sapņoju par kādu,kuram ir bail. Sapratu,ka viņu vnk. ir jāpalaiž… Un man beidzot tas izdevās, pēc 9iem mēnešiem… Es lepojos ar sevi un esmu sapratusi,ka nav vērts cerēt un gaidīt kādu, kurš beigās vnk. pasaka, ka viņam bail… Tas ir jāsaprot jau pašā sākumā, ja nav tad nav, nav vērts ziedoties, mainīt sevi, tēlot nez ko, jo, manuprāt, tāpat beigu beigās TEV nāksies vilties un ciest. Šajās attiecībās neko netēloju un esmu tāda kā esmu un mans vīrietis to ļoti augstu novērtē…
