Neesmu viena no seriālu jūsmotājām, bet šobrīd jūtos kā slavena mīlas stāsta varone. Tikai ne filmas romantiskākajā un skaistākajā brīdī.
Vidusskolas laikā literatūras skolotāja bija romantikas pārpilna būtne cienījamos gados-karš viņai likās romantisks un ilgu attiecību noslēpums esot spēja piedot vīriešiem pāri darījumus un kļūdas. Tobrīd man tās likās muļķības, vēl starpbrīžos par to gardi smējāmies. Bet tagad…
Esmu satikusi savu “Īsto”, esam saderinājušies un arvien biežāk nāk prātā skolotājas vārdi par attiecību lielo noslēpumu. Pieķeru sevi pie domas, ka šobrīd ir cīņa par to, kas man dzīvē ir svarīgāk-turēties pie principiem, paceltu galvu dusmoties un aizcirst durvis vai tomēr mācīties piedot, kaut arī sāp? Svarīgākais, ko sapratu ir tas, ka sāp tāpēc, ka mīlestība ir spēcīgāka, tā vijas cauri ikvienam solim, ikvienai sarunai, ikvienai rīcībai.
Šobrīd ir cīņa ar sevi, mācos piedot un saprast, ka būt ar šo cilvēku ir daudz lielāka un patiesāka laime, nekā turēties pie muļķīgiem principiem, tādā veidā paliekot viena. Tās nav bailes būt vienai, tās ir bailes zaudēt kādu, kura dēļ tu no rītiem smaidi un vakaros esi laimīga, jo ir blakus Tev.
Arī mēs, sievietes, neesam ideālas. Arī vīrieši daudz ko mums piedod, pārdzīvo, tikai to nesaka, jo viņi ir savādāki. Bet mums ir viena kopīga lieta-mēs abi (sievietes un vīrieši) mīlam. Tā pa īstam un no sirds. Mēs abi cīnamies par to, kas mūs dara laimīgus…
