Šodien mans pacietības mērs bija pilns. Vienkārši pilns.
Gara un nogurdinoša diena. Šķiet, ka vajadzētu glāzi laba sarkanvīna, bet ir jau vēls.
Pirms kāda laika trepju telpā ievācās jauni kaimiņi – draugi. Abi vecpuiši. Varētu būt ap gadiem 30, ļoti simpātiski. Turīgi, ar melnu Mercedes Benz un pelēku Porsche. Izskatījās pat sakarīgi, inteliģenti, vismaz, cik sanāca parunāt jeb sasveicināties kā jaunajiem kaimiņiem. Pēc kāda laika sāku ievērot, ka katrs no viņiem katru dienu ved mājās jaunu sievieti. Vienu dienu brunete, otru dienu blondīne… (Mercedes stāv zem maniem logiem un man tik bieži patīk vakaros stāvēt pie atvērta loga un klausīties pilsētas klusumā). It kā man bija vienalga, lai jau vīrieši savos dzīves labākajos gados dara, ko grib.
Bet šodien, šodien es vārījos dusmās un gribēju pateikt visu, ko es domāju.
Sanāca vēlāk atbraukt no darba, iekāpu liftā un gaidīju, kad aizvērsies durvis, kad pēkšņi tām neļāva aizvērties Mersedesa puisis. Un protams, ka viņš ienāca kopā ar laikam jau, ka citu sievieti. Man it kā bija vienalga, vienīgi tās smaržas. Likās kā lēts pakaļdarinājums kaut kam. Vismaz smaržoja tā.
Nespēju sagaidīt, kad iedegsies 8.stāva cipariņš un tikšu ātrāk savā dzīvoklī. Izejot no lifta musm visiem, Mersedesa īpašnieks pagriezās pret mani un pateica – es ceru, ka tu arī esi ņemama. (Vārds vārdā tā pateica)
???
Kā lūdzu?
Man likās, ka uz tām mili sekundēm mani nervu un dzirdes receptori nespēja to sagremot.
???
Ņemama? Pēc kā es izskatos? Pēc vieglas uzvedības sievietes? (tieši tā arī pajautāju) Un vienkārši dusmīga atslēdzu durvis un aizcirtu tās.
Es tagad domāju, vai tas bija veids, kā viņš parādīja kaut kādu savu varenību, vai tiešām uzskatīja, ka es iespējams būšu nākamā, kura viņu pavadīs zem rokas un viņa vecpuiša mitekli?
Nevarēju un nevarēju rimties visu vakaru. Paskatījos uz sevi spogulī – nē, es neizskatos pēc tādas. Mana uzvedība nav tāda.
Man laikam ir pārāk grūti sagremot šādu vīrieša izturēšanos. Kāpēc ir jābūt tik samaitātam?
Kas vīrieša uztverē ir sieviete? (nerunāju par tiem, kas jau precēti, dzīvo kopā, iemīlējušies). Bet lūk tā – svešs vīrietis un sveša sieviete. Par ko vīrietis uzskata sievieti? Par objektu, par iekāres augli? Par kaut ko naivu, kas skries pakaļ pirmajam bagātniekam, kas pavicinās pāris simts latu naudas zīmes gar degunu un brauks spīdīgā mašīnā? Par kaut ko lētu, ko vienai dienai ,,dabūt,, gultā un otrā dienā pateikt – sveiki?
Vienkārši reizēm nesaprotu šo loģiku. Nesaprotu.
Tagad sēžu un domāju, kuru dienu, varbūt jau rīt es viņu atkal satikšu – liftā, kāpņu telpā, un man vēljoprojām gribas glāzi laba sarkanvīna…
