Katru nedēļas nogali braucu pie vecākiem, parasti jau ar mašīnu, bet šoreiz gadījās tā, ka mašīna servisā bija… Nopirku biļeti, iekāpu autobusā un te nu bija priekšā gandrīz 2 stundas.
Braucot pašai es nebiju izjutusi tās sajūtas, jo bija jākoncentrējas braukšanai, bet tagad man bija 2 stundas, 2 stundas domāt, sapņot, atcerēties.
Tas likās tik neiedomājami, 2 stundas tikai man, domāt, ko vēlos. Atpūsties no ikdienas steigas.
Bija jau vakars , plkst 18.00, sāka jau krēslot. Ceļš vairāk vijās caur mežu, caur laukiem. Es domāju par ikdienu, par darbiem kas jāizdara nākamajā nedēļā…
Un tad priekšā brauca smagā mašīna. Un man uzreiz kā blieziens bija, ja šī smagā mašīna jeb fūre ietriecas autobusā kurā esmu es. Vai es izdzīvotu? Būtu smagi ievainota? Vai neizdzīvotu?
Kurā kategorijā būtu es?
Uz to brīdi aizdomājos, vai savu dzīvi esmu dzīvojusi? Dzīvojusi tā patiešām pilnvērtīgi? Ikdienā ir tik daudz rūpju, par kurām uztraucamies, bet kuras nav nemaz tik nozīmīgas. Vai esam saviem mīļajiem pateikuši, cik ļoti viņus mīlam? Vai esam priecājušies par dzīvi, par to, ka spējam staigāt, domāt, par to, ka mēs esam paēduši un mums ir jumts virs galvas?
Vai mēs padomājam par to savā ikdienas steigā un rutīnā?
Tā es 2 stundas domāju, par savu dzīvi un to, ja man būtu atlikusi tikai viena minūte, ko dzīvot.
Ko es būtu domājusi? Ko es būtu vēlējusies?
Kad izkāpu no autobusa, steidzos uz mājām.
Es aizgāju pie sava suņa, ne tā kā parasti uz dažām minūtēm, jo ārā ir ziema un auksti, un ātrāk gribas nokļūt siltumā, un apsolu sev, ka pavadīšu nākamajā dienā vairāk laika ar savu kaut vai suni…
Es paspēlējos ar viņu, samīļoju, un lai arī kā tas liktos, pateicu, ka mīlu viņu.
Iegāju mājā, un tur bija mani vecāki, skatījās TV, es piegāju un vnk pajautāju, kā viņiem gājis šodien, parunājos, nebiju aizņemta ar savām lietām.
Nākamajā dienā aizgāju pie vecmāmiņas un palīdzēju izdarīt visu, kas jādara, pat padziedājām kopā, lai arī cik tas kādam liktos muļķīgi, bet es devu savu laiku, savu minūti viņiem.
Kad braucu mājās, es biju mierīga, jo es zinu, par ko būtu domājusi savā pēdējā dzīves minūtē – par mājām, par ģimeni, par savu bērnību, par laimi, kas man tika sniegta.
Es biju mierīga, jo es zināju, ko man šī minūte nozīmē un ka nekas un neviens man nespēs to atņemt.
