Tas notika jau 2.6 gadus atpakaļ,kad vel nebiju atradusi pati sevi…Sen gribēju to uzrakstīt,jo tajā bija kas īpašs…stāsts nepavisam nebaidzas,tas ir tikai sākums…
Kautkas Īpašs…
Es stāvu pie skapja un man nav ne jausmas ko lai velk mugurā. Principā kā vienmēr.Ja manām drēbēm būtu derīguma termiņš ,tas jau sen būtu beidzies.Doma,ka vajadzētu iet pa veikaliem un iegādāties jaunas lupatas mani šausmina ,jo es noteikti neesmu no tām kuras prot izvēlēties skaistus tērpus.Es pasmaidu un izvelku no skapja džinsenes un saburzītu baltu blūzi.Laikam būs tā tomēr jāizgludina.Vai tomēr nē?! Cik vienkārši ir ,kad taisaties ar draudzenēm kopā.Tās tevi gan saģērbs,gan sakrāsos. Vajag tikai paīdēt,ka nav garastāvokļa kautkur iet,jo nav ko vilkt un izskaties briesmīgi. Sievietes!
Un atkal nopurinot manu dežūras smaidu ,dodos pie spoguļa,lai nemākulīgi uzliktu kādu kripatiņu kosmētikas.Jā,neesmu es nekāda Megana Foxa.Bet gribās cerēt ,ka nav nemaz tik slikti. Uz kautko tak uzķerās tie vīrieši ,kas izrāda man simpātijas.Labi,jādzen šīš domas prom.Tās uzdzen depresiju. Ar pēdējo vēzienu nopūderēju vaigus un uzlieku lūpu spīdumu. Īsti nesaprotu vai man patīk tas ko redzu atspulgā,bet tā pat neko labāku es dabūt gatavu nemāku.
Nedaudz nogludinājusi blūzi,es to uzvelku.Man patīk kā baltā krāsa izceļ manus melnos matus.Kautkas līdzīgs sniegbaltītei. Atskan zvans.Redzu,ka zvana Sintija un ir jau pulkstens 22.08. Sasodīts,es taču kavēju!
Kā vienmēr piektdienas naktī “Essential” klubs ir pārpildīts. Ciest nevaru to burzmu.Bet kad tukšs,tad arī mani tas neapmierina.Kā vienmēr,neapmierinātā Gerda. Tik sajūtu pēkšņu vilcienu uz bāra pusi. Sintija saķērusi manu roku , velk iedzert.Nu protams! Dīvainā kārtā,šodien īsti nav man tas īstais garastāvoklis ballēties.Bet ko darīt-ja vispār nav ko darīt.Tas laikam jau ir kā ieradums,katru weekendu ballēties. Tā notiek ,kad esi brīva meitene un nesaproti,kur īsti meklēt to ,visās pasakās aprakstīto,princi baltā zirgā. Un vai viņš vispār ir jāmeklē?! Sintija izrauj mani no pārdomām ,velkot uz citu deju zāli. Te tādas laikam ir kādas piecas. Tas viņai ir kā rituāls ,izstaigāt visas zālēs,katrā pasēdēt,pablenzt grieztos.Beigu beigās vienā no tām piedzerties ar kādu smuku ārzemnieku. Jēga? Nav nejausmas.
Ieejot 90’to zālē ,mēs apsēžamies pie galdiņa un dzeram viskiju ar kolu,kā pieņemts.Viss kā parasti-gados sievietes,vīrieši,iekurina deju grīdu.Visi tik smaidīgi,jautri.Vēl viena malka kokteiļa.Jūtu kā tas sāk dot galvā. Domas skraida kā trakas pa galvu.
Te pēkšņi pagriežot galvu mans skatiens pievēršas diviem,tikko zālē ienākušiem puišiem. Viens tāds salīdzinājumā ar otru,laikam divreiz garāks.Garš un muskuļots.Smuks vīrietis,es nodomāju,bet ne manā gaumē. Bet otrs,īsāka auguma,bet var redzēt,ka nodarbojas arī ar kautkādu sporta veidu. Vaibsti izteikti,gaiši ,īsi mati. Acis.Tajās ir siltums,maigums.To uzeiz var redzēt. Tajā vīrietī kautkas IR. Un te viņa skatiens pievēršas man .Vai! Pār vaigiem pārskrien sārtums un es novēršos. Vai man likās vai tiešām tajā skatienā kautkas bija?! Kā dzirkstele. Es paceļu skatienu atkal ,bet viņu vairāk neredzu.Laikam tādēļ,ka deju grīda pēkšņi ir pārpildīta.
Sintija dadzērusi kokteili aicina mani uz house zāli. Pieceļoties uzmetu apkārt aci,bet nekā. Neziņas no noslēpumainā vīrieša.
Es jau dzeru kādu ceturto kokteili.Jūtu kā reibst galva un ceļas garastāvoklis. Super! Šādā stāvoklī ir jāiet uz R’n’b zāli uzlaist kāds dancis. Satiekot ierastos draugus ,dodamies uz iekurināto deju grīdu. Pagriežot galvu lai pamāta Sintijai,kura aizkavējusies pie bāra letes,es pamanu “noslēpumaino vīrieti”. Viņa skatiens ir piekalts man.Es jūtu no tā starojam interesi,neizprotamu interesi. Un man sažņaudzās vēders.Patīkami sažņaudzās.Bet es nevaru saprast tas ir izdzertā alkohola daudzuma dēļ,vai tomēr šis skatiens lika man tā justies.Es pasmaidu un nesagaidot atbildi ,maziem,bet ātriem soļiem ,dodos uz otru zāli. Smaidu es nevarēju paturēt pie sevis.Bet biju pārāk bailīga ,ja gaidītu,bet nesaņemtu viņējo. Tas vīrietis ir tiešām sasodīti izskatīgs. Nevar būt ,ka viņš varētu manī ieskatīties. Jāmet pie malas šīs domas un jāpiedzeras šodien. Tas pinīgi noteikti ļaus man par to nedomāt.
Ja,godīgi,nakts ir negaidīti jautra un es vairs netieku līdzi izdzertajiem kokteiļiem,šotiem un tā tālāk. Kur es vispār esmu? Ā, R’n’b zāles otrajā stāvā. Sintija sēž pie bāra letes ar trīs puišiem un dzer kautkādus traki stiprus šotus. Kā vienmēr bez bremzēm.Tā ir visa Sintija. Viņa ne tuvu nav mana labākā draudzene ,bet viņa ir superīga meiča. Jautra ,optimistiska. Maza auguma,blondīne. Vīriešiem tādas patīk. Un man arī.Ar viņu ir viegli komunicēt un viņa mani uzjautrina.
Pēkšņi mani no pārdomām izrauj pieskāriens pie pleca. Es pagriežos un redzu. Johaidī!!! Viņš! Kaklā sažņaudzas.Ko teikt? Ko darīt? Un atkal tāda sajūta ,ka visas asinis saplūst tieši man vaigos.Ciest nevaru šādu savu īpatnību.
-Sveika!- viņš smaidīgi uzsauc.
-Sveiks- es knapi atbildu.Sajūta itkā kamols kaklā būtu iesprūdis.Šoks.
-Es ceru,ka nepatraucēju tevi.Vai varam iepazities? Mani sauc Iļja.Un tevi?- viņš pārliecināti,bet pieklusināti jautā. Vēl aizvien nesaprotu kas notiek.Vēl tā rīboņa no mūzikas.Bet pat tā netraucē sajust manus straujos sirds pukstus.
-Jā,jā,viss kārtībā. Es tikai aizdomājos. Mani sauc Gerda.Prieks iepazīties!- man par brīnumu es nestostoties atbildu. Viņš brīdi skatās uz mani,ar man neizprotamu skatienu kā iepriekš.Tad atkal turpina, -Es tevi iepriekš pamanīju,pat vairākas reizes.Un tad tu man uzsmaidīji. Nezinu,ko lai vel saka. Gribēju vienkārši iepazīties. Kautkā tā.- man par brīnumu viņš sāk stostīties un var redzēt ,ka noslēpumainais vīrietis nezin kā piemeklēt īstos vārdus.Tas ko viņš saka,man liekas nereāli. Es viņam esmu iepatiksies?! Nevar būt! Nu protams,ka esmu ,stulbā.Es sevi nolamāju. Savādāk viņš nebūtu nemaz nācis man klāt.Un ko lai es uz to atbildu? Atkal asinis pieplūst vaigos. Sajūta itkā es tagad būtu līdzīga pārgatavotam tomātam.
-Es arī tevi pamanīju. Emmm… Ko tu te dari?- Nopietni? Kā es varēju uzdot tik slulbu jautājumu.
Viņš palti pasmaida ,pat liekas ,ka viegli iesmejas un atbild. –Esmu kopā ar draugu. Viņš šodien atlidoja un izvilka mani no mājas lai izvēdinātos nedaudz.-
Smaids nepazūd no viņa lūpām.Viņš izskatās ļoti ieinteresēts manī.Ak,vai!
-Oho.No kurienes tad viņš atlidoja? Un kur tagad ir tavs draugs?- saruna ir tikai sākusies bet man liekas ,ka es viņu jau izprašņāju.
Un atkal viņš plati pasmaida. Šis smaids,tajā kautkas ir,kas liek man sastingt.
-Viņš atlidoja no Norvēģijas.Viņš ir vārtusargs. Tur spēlē. Bet tagad īsti nezinu kur viņš ir.Tepat vien kautkur.ar meiteni divatā sēž. Nolēmu izmantot iespēju un uzmeklēt tevi.-un atkal viņa balss uz beigām itkā nobāl.
-Nu skaidrs. Es jūtos glaimota…- un te pēkšņi,pavisam nelaikā ,no tikko sākušās patīkamās sarunas,mūs izrauj Sintija. SINTIJA!!! Nē!!!
-Klau,tu neaizmirsi,ka mums jāiet? Es jau sarunāju,varam jau iet.- Sintija jautā. Ko? Nē! Biju pavisam aizmirsusi. Kā es varu tagad aiziet un pamest šo vīrieti,šo nenormāli šarmanto izskatīgo vīrieti,kurš mani uzrunāja un viennozīmīgi grib ar manīm iepazīties.Ko man tagad darīt? Ja es pārdomāšu viņa sadusmosies.Un kā es vispār palikšu,es tak pazīstu viņu 5 minūtes. Un ja viņam tulīt būs jāiet.Un es palikšu viena? Sasodīts.
-Piedod ,Sintija,biju galīgi aizmirsusi. Tulīt,pāris minūtes. Aizej tikmēr pakaļ jakām,lūdzu.Es drīz būšu,labi?- Es ātri un gandrīz nesaprotami nomurminu.
-Labi.-Sintija atbild un ašiem soļiem pazūd ar puišiem lejā pa kāpnēm.
Pievērsusi atkal savu uzmanību puisim,es fiksi izvelku no somas pildspalvu un lapiņu. –Piedod lūdzu,man ir jāiet.Bet es tev atstāšu savu telefona numuru.Piezvani man.Emmm…Protams ,ja tu vēlies.-Es stostos.
-Protams,ka vēlos. Ko jūs darīsiet,ja nav noslēpums?-Viņš ar tikko manāmu smaidu vaicā.
-Mēs dosimies uz Vecrīgu. Nezinu kur tieši.Turpināt ballēties.Itkā…- Un kā vienmēr es piesarkstu,pat nesaprotu,kādēļ.
-Nu tad,ja jūs neballēsieties līdz pašam rītam,tu man zvani.Aizvedīšu uz mājām,ja tu protams vēlies.Mēs vel te pāris stundas laikam būsim.-Man pat likās,ka viņš nokautrējās to sakot.
-Labi.Paldies.Es domāju,ka noteikti tev pazvanīšu- To pasakot mēs samainamies numuriem un pavadot mani ar platu smaidu,mēs izšķiramies.
Šis vīrietis.Apbrīnojami izskatīgais vīrietis.Ko viņš manī saskatīja,man nav ne jausmas. Tik pacelāti es vel sen nebiju jutusies.Un es zinu,ka tam nav iemesls ne alkohola izdzertais daudzums,ne kas cits.Tas ir viņa dēļ.Iļjas dēļ. Es izgaršoju viņa vārdu un man tas patīk. Tās bija tikai piecas sarunu minūtes.Pilnīgi par neko.Bet tās likās tik īpašas. Un es par viņu neko nezinu. Vēderā atkal kautkas sažņaudzas. Vai tam būs turpinājums? Es no visas sirds ceru,ka jā…
Atbraucot Uz Vecrīgu es saprotu,ka visu ceļu ko mēs braucām,manas domas kavējās pie viņa.Kādēļ,es īsti nesaprotu.Viņš viņš,viņš…Ehhh…Garastāvoklis tālāk atpūsties ir izkūpējis.Sajūta,ka es skaitu katru minūti kas paiet.Laiks velkas un vienlaicīgi skrien.Bet Sintijai nav gana.Kokteilis pēc koteiļa.Kā var tik daudz izdzert?Viņas vietā es jau sen būtu zem galda,es nodomāju.Un atkal paceļu acis pret pulksteni.Pulkstens ir seši no rīta. Ir pagājusi viena stunda un divdesmit astoņas minūtes.Ir laiks.Laiks viņam zvanīt.Lai izglābj mani no šīm mocībām.Bet vai viņš pacels?Vai viņš gaida manu zvanu? Varbūt viņš jau ir mājās un saldi čuč?Un ja tā ir?Kā es izskatīšos viņam zvanot tik agri?Viņš noteikti domās ,ka esmu galīgi piedzērusies,vai… Ko tur domāt,viņš taču atstāja savu numuru,mēs sarunājām.Pie velna,es zvanu!
Tikai divi pīkstieni un viņš paceļ klausuli. Oho,tik ātri.Varbūt viņš gaidīja manu zvanu?!
-Klausos.Gerda?- Var dzirdēt ,ka fonā vairs neskan mūzika vai rīboņa.Viņš noteikti vairs neatrodas klubā.Kur tad viņš ir?Ak…
-Jā,Gerda.Sveiks…Es…Es itkā jau viss.Negribās vairāk vazāties.Es tevi nepatraucēju? Tu laikam jau mājās,guli?-kā vienmēr stostoties jautāju.
-Nē,nē,Gerda.Viss kārtībā.Es tikko draugus aizvedu mājās.Esmu brīvs.Kur esi? Tevi savākt?-
-Jā,nebūtu slikti,-es plati pasmaidu,-esmu vecrīgā,vari piebraukt pie Laimas pulksteņa?Nu apmēram pēc 20 minūtēm?-Smaids līdz ausīm nepazūd man no sejas.beidzot!
-Labi!Sarunāts.Gaidīšu tevi ,skaistulīt!- un klusums klausulē,bet to viņš nav nolicis,acīm redzot gaidot,ka es kaut ko atbildēšu.Bet es apstulbstu no teiktā nespēdama jebko pateikt. Skaistulīte? Ak…
-Labi sarunāts!-Es pasaku un apmierināta nolieku klausuli.Un atkal garastāvoklis super.
Kavēju ,kavēju,kavēēējūūū…Sasodīts.Atnākot pie pulksteņa esmu nokavējusi kādas 10 minūtes.Sintija,kā vienmēr aizturēja mani ar saviem jociņiem.Bet viņš vel nav zvanījis, varbūt arī kavē?Paskatoties apkārt Ieraugu viņu…Tur viņš stāv.Tik pievilcīgs un pārliecināts par sevi.VIŅŠ.Iļja viegli man uzspaida un pamāj ar roku.Dodoties viņam pretī,es jūtu,ka gaisā virmo kas īpašs…
