Cauri dzīvei jāiet ar ticību un cerību, tas palīdz, noteikti neteiktu tā, ja pati nebūtu to visu piedzīvojusi. No bezcerības esmu tikusi cerībā, piedzīvojusi jaunu pamošanos, slimības izdziedināšanu to pieveica ticība, tā padarīja nespējīgas un novārgušas kājas atkal staigājošas, ticība atjaunoja spēkus savārgušajam.. Ne tikai skaļākās, kas tieša veidā tika kliegtas, cauri sāpēm un izmisumam, bet arī klusākās lūgšanas, čukstētas spilvenā un domātas laimīgajos mirkļos, tika sadzirdētas. Viņš dzird, kaut ne vienmēr tā šķiet, jo citkārt domāju, ka Viņš dzird tikai to ko grib, ka to ko tiešām gribu Viņš nemaz nedomā man pasniegt, bet tā nav, arī tās, manas karstākās un vēlamākās lūgšanas viņš dzird, tikai šobrīd viņš nevar mani tajā atbalstīt, jo neredz manu gatavību, Viņš darbojas ar iemeslu, pasniedz ar iemeslu un atņem ar iemeslu, nekas nenotiek tāpat vien, viss ir pakārtots, un visam ir savi rēķini.
Es nekad neesmu bijusi ticīga, arī tagad ne, vismaz ne oficiāli, jo neuzskatu, ka, man pieņemot kādu konkrētu ticību, Viņš vairāk sargās, tā nav, vismaz ne manās domās. Man ir atvērtas ikvienas no ticību durvīm, varu brīvi iet un lūgšanas izteikt tur, kur jūtos ērti un uzklausīta, parasti gan tas ir “random” vietās, bet visbiezāk soli pa solim ejot pa dzīvi.
Tad, kad saprotu tam cik liels spēks ir mūsu lūgšanām, vārdiem un arī domām, paliek mazliet bail, bet tas tikai uz īsu mirkli, jo fantāzijai nav robežu, vismaz ne mana gadījumā, prieks mijas ar līksmību un, lai cik grūti būtu, kaut kas liek ticēt, ka vienmēr būs labi, jo neskatoties, ka tas beigsies, tas būs man labākais iznākums.
Ar pateicību sirdī, paldies.
