Jau atkal ir pagājis laiks. Un tagad varu teikt,ka priecājos,ka tas rit tik ātri. Brīžiem vietā,brīžiem nevietā,bet tas rit. Tas ir ļāvis saprast un sadziedēt dažas mazas rētas no kopējiem ievainojumiem!
Kādreiz visam pienāk beigas. Arī šim stāstam,kas bija starp mums, Viņš domā,ka ir uzvarējis, varbūt daļēji ir,jo man sāpēja,bet es zinu,ka atšķiros no tām citām,kas viņu aplido un krīt ap kakalu. Esmu draugs,kuram rūp nedaudz vairāk nekā vajadzētu,bet ir atradies savienojums ar citu. Cits kurš ir ar vārdiem man licis justies saprastai. Sava veida dziedināšana,bet ne plāksteris.Jauns cilvēks ar tik līdzīgu domāšanu manējai,ka vai bail!
Ir jocīgi apzināties,ka tas ortrs man ir jāuztver kā tikai labs sarunu biedrs. Sarunas,jā,tās ir tās,kas mūs saista. Un ceru,ka būs vairāk pēc tam,kad Viņš atgriezīsies kaut tas būs tikai uz dažām dienām. Man ar to pietiks.
Un ja tās būs tikai sarunas pa draugam, pie alus kausa man ar to pietiks…nevajag prasīt vairāk,ja tas nav iespējams…tagad un šeit.
Neprasi par daudz,ja Tu nezni vai spēsi to pacelt un nest…
