Satraukums. Bailes. Neziņa. Apjukums.
Joprojām, pēc visa šī laika, nezinu, vai esmu gatava dzirdēt Tavu atbildi uz man tik svarīgo jautajumu.Gaidīju – esmu ļoti pacietīga. Līdz riebumam. Cerēju, ka Tu atbildēsi man neprasot.
Esmu neskaitāmas reizes gandrīz pārvarējusi sevi – tomēr vārdi nenāca pār lūpām. Vakar pārpilnais pacietības mērs atkal nelika mieru – tomēr nespēju. Nespēju Tevi uzrunāt.
Kā Tu vari nezināt, nejust, ka man Tevi tik ļoti vajag? Kā Tu vari, guļot man blakus, nenojaust, ka man ir tik svarigi dzirdēt, svarīgi sajust, ka Tu esi ar mani?
Starp mums viss notiek tik pakāpeniski, tik lēnām. Man tas pat patīk, no otras puses, šī neskaidrība mani dara traku.
Tu man esi mīkla. Neizprotams, tajā pašā laikā, aizraujošs piedzīvojums.Mana intuīcija saka, ka ir īstais laiks, un sirds dziļumos jūtu, ka Tu esi man gatavs, bet šīs bailes, nedrošība par sevi, man neļauj būt pašai.
Kas es Tev esmu? Gribu zināt, ko Tu pret mani jūti. Gribu zināt, kas Tevi manī piesaista. Gribu zināt visu. Bet, ja nu tas nav vajadzīgs? Ja nu tas visu izbojās? Cik ilgi vēl gaidīt Tavu atbildi uz jautājumu, kuru es nespēju Tev uzdot? Vai gaidīt?
Galvā tāds apjukums. Sirdī pilnīga skaidrība – Tu esi manējais.
