sēžu ceturtā stāva balkonā,kājas atbalstījusi pret margu,saule atspīd manos koši rozā lakotajos nagos,laptops klēpī,saulesbrilles uz acīm,atkal jau sarkanais Enjoy blakus,bet šodien dzīve šķiet mazliet rožaināka un tas naw tapēc,ka kaut kas krasi būtu mainījies,vienkārši šorīt piecēlos ar domu-viss,ar šodienu sākšu savādāk-un ne jau runa iet tikai par ikdiena darbu mainīšanu vietām,par ēdienkartes mainīšanu vai,kādu apņemšanos,kura izgaisīs maksimums pēc mēneša,bet gan par to,ka lietas sākšu uztver savāk…reizēm savs pārjūtelīgums ir jāliek malā un jādomā ar galvu…ka man reiz,kāds teica-“domā ar galvu,sirds-tas ir muļķīgs orgāns.”…nez,cik reizes esmu domājusi,kāpēc viss nenotiek,kā filmās-viss vienmēr beidzas labi…bet tad sapratu,ka tas naw vajadzīgs,jo bez visa sliktā,mēs neredzētu,to labo…ir kaut kas jāzaudē,lai saprastu,cik tas ir bijis svarīgs,dārgs,mīļš un patiess…un BEIDZOT arī es to sapratu…sapratu,ka ne vienmēr iegūt visu,ko šķiet,ka vajag ir pareizi,reizēm paiet laiks-nedēļas,mēneši,gadi un saproti,ka tev tiešām to patiesībā nemaz nevajadzēja,ka tā bija,tikai mirkļa iegriba un kaprīze…tu nekad nevari zināt,kā būs labāk,kā sliktāk,vienkārši jāievelk elpa un jāatlaiž bremzes un jāskatās,kas no tā visa sanāk-labi var gadīties,ka,kur ietrieksies,ka nenotiks,kā vēlējies,bet arī tā būs pieredze…bet kur ir garantīja,ka gluži pretēji notiks,kas labs,varbūt bremzes atlaišana,tevi aizvedīs tieši tur,kur vajag tieši īstajā brīdī un kopā ar īstajiem cilvēkiem…arī es mācos ļauties pašplūsmai,neplānojot un nestresojot,kas un kā būs,vienkārši mācos atlaist bremzes,neteikšu,ka tas līdz galam izdodas,bet es vēl tikai mācos,esmu pieradusi,visu analizēt,domāt,izsecināt,bet šorīt pateicu sev-PIETIEK,tu tagad ļausies un izbaudīsi,ko dzīve tev piedāvā-labu vai sliktu,bet ķersi un tversi,katru mirkli…
JO TU NEKAD NEVARI ZINĀT,KAS NOTIKS PĒC MINŪTES,STUNDAS,DIENAS,NEDĒĻAS,MĒNEŠA VAI GADA….
lai jums visiem jauka 3diena..;) :*
