Vasara ātriem soļiem tuvojas noslēgumam, lai arī ir vēl cerība uz atvasaru un bez gala saulainu sėptembri.
Ja tā atskatos, tad vasaras lielākā daļa pavadīta vienā skriešanā. Nē, es nesūdzos-esmu laimīga. Ja vēl pirms gada vien spēju sapņot, ka visu vasaru varēšu nodarboties ar savu sirdlietu, tad šogad tas ir izdevies. Ko es darīju? Pavisam vienkārši, es sniedzu pirmo palīdzību dažnedažādos pasākumos- sākot ar Nordea maratonu beidzot ar Dziesmusvētkiem un Positivus. Tik daudz dažādu cilvēku satikts, tik daudz pozitīvu emociju iegūts. Vai kaut kas trūkst? Kamēr skrēju un darīju-neko nejutu. Viss taču labi-naktī guli3-5 stundas un skrien tālāk. Un ko darīt, kad vairs nav jāskrien? Vasaras nogali pavadu mājās pie vecākiem. Viss jau ir labi, no rītiem beidzot varu izgulēties, pēc tam pie vecmammas uz lauku labumiem. Bet rutīna un vienveidīgums mani grauj. Nu nevaru nosēdēt uz vietas, tad sāk pārņemt dažādas domas- par nākotni, par tagadni un par pagātni arī. Sāku par daudz analižet padarīto, pārāk satraucos par nākotni…
Ehh, kaut kāds fantastisks piedzīvojums nāktu pār manu galvu!
Meitenes! Lai jums fantastiski saulainas un emociju pilnas vasaras pēdējās nedēļas! :*
