Ir sajūta, ka manā dzīvē un sirdī ir iedegta svece, kas degs ilgi, ilgi. Degdama degs
Tagad manā dzīvē ir posms, gribu, lai tā būtu mūžīgi. Jā, nav viegli, palēnām apjaušu, kas ir sāpes, skumjas, saprotu, ka arī citiem ir jūtas, ne tikai man. Es beidzot mācos dzīvot. Bet nav tā, ka man nepatika sava vecā dzīvē. Šī vienkārši ir simtreiz labāka. Tagad es dzīvoju. Patiesi, no sirds. Esmu tāda, kāda esmu.
Būšu mūžīgi pateicīga cilvēkiem, kas tagad man ir blakus. Patiesībā tik mazs laiks pagājis – nepilni divi mēneši, bet šķiet – es pazīstu viņus mūžīgi. Pēc ilgiem laikiem es saku, ko jūtu, kā jūtos. Man nav jābaidās, ko par mani padomās. Jo tie cilvēki, kuriem esi svarīgs – tādās kategorijās viņi nedomā.
Un kas par to, ka vēl aizvien ir brīži, kad jāraud? Es raudu, nebaidos, nekautrējos, jo zinu, ka būs, kas pienāks pie manis un pajautās – kas noticis? Un ierastais “Nekas, viss kārtībā” šoreiz nederēs. Jo īstiem draugiem rūp, kas notiek ar tuvākajiem.
