Ir fantastiska sajūta pamosties blakus vīrietim, kuru mīlu, katru rītu būt laimīgai, ieraugot viņa smaidu un sajūtot to, kā viņš ar glāstiem apliecina, ka esi viņam mīļa un tuva, un saņemot rīta skūpstu, kas ievirza tavu dienu uz pozitīvās nots! Taču, kā jūtas tās sievietes, kuras pavada naktis blakus savam vīrietim, zinot vai nojaušot, ka nav vienīgās sava izredzētā dzīvē, un rīta skūpsta vietā saņem vien strupi pateiktu „Labrīt!”?
Sieviešu spēcīgi attīstītā intuīcija jau sen nevienam nav noslēpums, tāpēc daiļā dzimuma pārstāves parasti ir pirmās, kas sajūt šos šķietami, citu acīm nemanāmos signālus un piefiksē sīkumus, kas liecina par iespējamo vīriešu nodevību un sānsoli.
Vīrieši nemelo tik pārliecinoši kā mēs, sievietes. Mēs spējam loģiski izspriest, ka mūsu mīļotais brīvdienas vakarā, uzvelkot savu labāko kreklu un iesmaržinoties ar savām jaunajām, iepriekšējā nedēļā nopirktajām smaržām, droši vien ka nedodas uz pilsētu satikt draugus, no kuriem gandrīz visi ir devušies izbraukumā ārpus pilsētas. Nākamajā rīta, kad pamostamies gultā vienas, mēs nojautīsim, mēs apzināsimies, mēs sapratīsim, ka mūsu iemīļotais ir līksmi pavadījis karstu nakti, un viņš ir labi izgulējies, taču ne mūsu kopīgajā gultā, bet svešas sievietes apskāvienos.
Laikam ejot, mēs kļūstam arvien sīkumainākas. Mēs sākam rast iemeslu netīšām noklausīties svarīgas telefona sarunas, sāksim nemanot piefiksēt izmaiņas viņa dienas grafikā no ierastā, iespējams, pat meklēsim iespēju „iemest aci” viņa sociālajos portālos un aplūkosim pēdējās sarakstes vai zvanus mobilajā telefonā.
Daudzi mēdz teikt: mīlestība ar laiku izzūd, tāpēc arī maigums izzūd. Mūsu glāsti tiek uztveri ar nepatiku, un mirklī, kad piekļaujamies pie mīļotā, saņemam vien viņa ķermeņa valodas atteikumu. Mēs cenšamies un mēģinām, ceram un ticam, ka mūsu aizdomas, par kādas citas sievietes ienākšanu viņa dzīvē, nav nekas vairāk par iedomām un patiesais vīrieša garastāvokļa izmaiņu iemesls tiešām ir darbs, finansiālā situācija vai kāda cita neveiksme, kas viņus nomāc.
Bet ko darīt situācijā, kad mūsu rīcībā ir reāli pierādījumi par vīrieša neuzticību mums?Ticēt, ka tas nebija nekas vairāk par vienas nakts sakaru vai varbūt censties atgūt vīrieša iekāri kādā erotiskā veidā? Atrast šo sievieti un uzaicināt uz sarunu vai cīņas dueli, kā senajos laikos, uzvaras gadījumā paturot mīļoto tikai sev?
Taču ne vienmēr sānsolis nozīmē attiecību beigas. Tas var ienest jaunas vēsmas guļamistabā un izrādīties, kā laba bēgšana no rutīnas, lai saprastu savu kļūdu un nekad to vairs nepieļautu!
Vai cilvēks, kas vienreiz piekrāpis, darīs to atkal? Iespējams, ka nē, taču es izvēlējos neticēt attiecību veiksmes stāstiem, un, lai cik tas būtu sāpīgi, atvadīties no vīrieša, kurš izvēlējās ļauties citu sieviešu kārdinājuma, un neticēt viņa asarām mirklī, kad viņam nācās aiziet no manām mājām, domām un sirds.
Santa Samanta Stivriņa
