Šodien domāju par pirmo mīlestību. Patiesībā, par to es domāju katru dienu, taču šoreiz kaut kā citādi.
Es plēsu matus,raudāju,zīmēju uz rokām tavu vārdu, vilku tavas drēbes, lai saglabātu sevī tavu smaržu, krāsoju sarkanas lūpas un tad bučoju tevi uz pieres, piekritu visam, ko tu teici, pat nesaprazdama, par ko ir runa, zīlēju bērnišķīgas lietas un uzreiz tam noticēju, pa kluso pūtu tavas smaržas,lai, aizejot uz skolu, tu man vislaik būtu blakus, slēpu mazas mīlas vēstules tavā dienasgrāmatā un citreiz makā. Kā rāda arī filmās, uz rūtiņu burtnīcas malām rakstīju savu vārdu kopā ar tavu uzvārdu, krāsoju uz melniem nagiem mazas,oranžas sirsniņas.Un es tevi mīlu. ļoti,ļoti,ļoti. Vēljoprojām.Zinu,ka nekad un nekas,nekad un nekas,nekas,nekas,nekad nebūs,bet es tev piedotu visu. Un vēl beigās atvainotos pati. Tu mani pazini tik ļoti, ka no manas grimases varēji pateikt diagnozi, tu zināji,kādai Coldplay dziesmai ir jāskan tieši tajā brīdī, un mūsu dzīve bija maziem mirdzumiņiem bagāta.
Tu vienmēr zināji, ka ir jāpadod man dvielis,pirms ejam dušā un reizēm arī tu biji romantiķis, par kādu runā seriālos. Tev bija labākā stila izjūta, un mēs stundām ilgi varējām runāt par drēbēm. Tu mani sagaidīji no ceļojumiem un es pie tevis varēju aizskriet pat trijos naktī.Katru dienu pa vienam strīdam,daudziem skūpstiem, miljons smaidiem un, un, un.. es lidoju.
Tu biji manas debesis, bet tieši tāpēc arī viss grima un beidzās, es tevī slīku. Slīku debesīs. Man bija par daudz un par maz reizē,manī mita nenormālākā atkarība, kas mani grauza, tajā pašā laikā smacēja tevi, bet visi apkārtējie tikai ar neizpratnes pilnām acīm skatījās un grozīja galvu – nu kā ? Ja nav,tad nav. Kādēļ jāmokās?Bet mums bija vienalga,mēs tikai pasmējāmies,atkal sagājām kopā, joprojām taisījām brokastīs omleti,braucām kopā tramvajā, rudenīgos vakaros,ejot viens otram pretī, centāmies nesmaidīt un lidojām,lidojām augstu. Varējām nerunāt tikai dažas stundas, lai vilktu atpakaļ.
Viss,kas ir saistīts ar Tevi, ir saistīts ar mani. Vecrīgas gaismas, teātra foajē, vīriešu pielaikošanas kabīnes un šampanieša pudeles, ko dzērām parkā. Kad nebija,par ko runāt,mēs vienkārši aizmigām,skatoties nejēdzīgu filmu.Un es zinu,ka nekad nebūs ērtāka vieta par tavu plecu, kurš vienmēr bija tur, lai es noliktu galvu un klusi aizmigtu.Mīlestība toreiz manī mutuļoja kā liels,zvīguļojošs,putām pilns ūdenskritums. Tagad tā,ko sauc par skaistāko cilvēka dzīvē un kuras simbols ir maza sirsniņa, manī ir atvērusies kā pazemes ezers, kurš nekad neparādās virspusē,taču es pati un varbūt arī tu zinām, ka tā tur ir. Zvērīga, spēcīga, bet nomierinājusies.Vairs nav mazo mirdzumu un spīguļu,taču ir pārliecība, ka es zinu, kā tas ir. Kad tevi rauj uz pusēm,tu nevari padomāt, nevari izdarīt neko,jo tu tā mīli. Tas ir paradokss. Visticamāk, ka tas tā arī paliks pie zemes neatklātajiem noslēpumiem – kurš izvēlas tos,kurus mēs iemīlam.
Dusmas reizēm liek domāt,ka ar viņu nekas nevar būt kopīgs, ka tu varētu nogalināt, taču nākamajā mirklī tu saproti, ka mīli viņu pat vairāk kā sevi pašu.Un ir jāsargā. Jāsargā viņš neatkarīgi no tā, ko vēlies pats. Un tu zini arī to, ka tā nav plika,miesiska iekāre, ko šodien katrs var sastapt, dejojot uz letes Pulkvedī pēc pāris izdzertām rumkolām.Varbūt šī ir atklātības vēstule man pašai, jo attiecības var nogalināt tik daudz lietas,kurām,kā liekas, ir garas,melnas rokas,kas rauj uz leju, līdz pavisam nogremdē to skaistumu pa burbuli.Uzskaitīt nevajadzētu,jūs taču paši zināt, par ko es runāju, vai ne?
Bet tāpat manī vienmēr paliks tas, ka es varēju nosmacēt visu pasauli ar savu mīlestību pret tevi, ka pirmā nakts pie tevis bija mans un draudzenes mazais noslēpums, ko skolas starpbrīdī ķiķinādamas pārrunājām.Ka mammai teicu,ka tas ir mans prince charming, mūžīgais kavalieris, un mēs precēsimies. Vai jāpiemin,ka par precībām mēs vienreiz domājām nopietni? Taču labi zinājām, ka pie pirmā strīda cirtīsim durvis, es sakravāšu somu un aiziešu,ka abi esam spītīgi, bet dzīvojam ar domu esmu atvērts,kad gribi,tad nāc,kad gribi,ej prom..
Bieži nevarēju saprast,esam pārāk līdzīgi vai pilnīgi atšķirīgi. Es tikai zināju,ka mūsos abos mutuļo kaislības. Citreiz mērenas un piezemētas, citreiz tādas, kas sitas pret deviņstāvu mājas logiem un ilgi nelaiž vaļā. Kaislības, kas vienmēr lika par sevi manīt, citreiz mēs tās pieņēmām,taču gadījās, ka pilnībā ignorējām. Miers mūs neapciemoja, par harmoniju kā tādu attiecībās nezināju, taču es nenožēloju neko. Un kā jau teicu, es tev piedotu.. Jo man vajag kādu,kas pazīst mani tik labi,cik tu,mana pirmā,skaistā mīlestība.
Pēc gada (jā,es zinu,ka ātrāk tas nenotiks) es iemīlēšos atkal,viss būs tapat,bet mainīsies dažas lietas – mēs necirtīsim durvis uzreiz, jo būsim pieauguši,spriest spējīgi un nobrieduši.. Taču, nē,varbūt es pat negribu tā. Es gribu vienmēr priecāties,smieties,raudāt un kliegt reizē. Tāpat kā tagad. Es nevarēšu iztikt bez visām mazajām,pirmāsmīlestībaslietām. Es gribēšu mētāties ar ēdienu, nepazīt nodevību, vienmēr dalīties sīkos pārdzīvojumos, kliegt,kad man kāds nepatīk, kutināt tev pēdas, tēlot ārzemniekus, dejot bez kurpēm un lekt tev virsū visās vietās un visos gadījumos. Es vienmēr gribēšu attēlot tavu nopietno esesmuiedziļinājiessavāslietās sejas izteiksmi, raukt pieri tāpat kā tu, skatīties acīs un redzēt pilnīgu sevis kopiju, uzkrāsot lūpas ne tikai sev,bet arī tev un..
Mīlēt vēl stiprāk. JĀ!!!!!!!!
Un tad es zināšu, ka pilsētas sabruks, es sadegšu, tu būsi mans un es tava.
