Laiks iet, lietas mainās, bet atmiņas paliek. Domājot par visu kas bijis nekad nespēšu aizmirst šo vienu sarunu…
Mums ar draudzeni tolaik varēja būt kādi 14 gadi un kādā pēcpusdienā mēs bijām aizrunājušās līdz tēmai – kādai būtu jābūt pirmajai reizei… (goda vārds neatceros kā mēs līdz tam nonācām…)
Un viņa teica: “Es gribētu, lai tas notiek krēslā.” Nu un, protams, es savā samaitātajā prātā mēģināju iedomāties, kā viņi tajā krēslā varēs ierūmēties! Tikai viens skatiens uz manu pusi un viņa izdara piebildi: “Nu krēslā – pustumsā.” Ko gan varēju darīt? Tā arī atklāti pateicu, ka biju iedomājusies krēslu – mēbeli.
Katru reizi atceroties šo situāciju, smejos kā toreiz.
Lai arī cenšos dzīvot šodienai un baudīt mirkli, reizēm uznāk niķis kavēties pagātnē. Ticu, ka neesmu tāda vienīgā, tāpēc novēlējums gan sev, gan Jums – raugoties atpakaļ, lūkoties tikai uz skaisto, patīkamo un jautro, jo būs jauna rītdiena, jauni prieki un bēdas ko izdzīvot.