Tik neparasts laiks, gaisā virmo klusums, miers, kaut kāds brīnums skrien apkārt, klusām piezogas pie ikviena, klauvē katram pie sirds un vēlas tikt sadzirdēts, ielaists dvēselē, ir kas sajūt ir, kas ne.. Esmu starp tiem, kas nejūt, ne brīnumu, ne svētku tuvošanos, neko, bet tas laikam vairak tapēc, ka pagājušā gada svētki vēl ir tik spilgtā atmiņā, tik spēcīgi iespiedies, ka neko negribas, ne domāt, ne just, pat ne dalīties. Brīnumi ir, tie eksistē, zinu un sajūtu ikdienu, vienīgi, šeit ir tik bezcerīgi. ZIemassvētki vairs nav svētki, tie bija mani, tie bija mūsu ģiemenes vienojošie, tās bija svētīgas dienas, kad sanācām kopā, līdz pagājušam gadam, kad notika drāma, konflikts, kurš iesēdies tik spilgi, ka nozudusi visa ticība svētku priekam.
Cik skaisti bija bērnībā, gatavojāmies laicīgi, meklējām visi kopā eglīti, pušķojām, cepām pīrāgus, gaidījām, gaidījām.. Tagad nekā no tā vairs nav un nekad nebūs, sajūtas izdzēstas ar pērnā gada sitieniem, agresiju, naidu..
Domāju, ka tas tik man, bet runājot, esot starp saviem kolēģiem, izrādās esam sadeguši, apgruzdējuši no darba, emocijām.. Pēdējie mēneši bijuši smagi, ne tik daudz fiziski, cik morāli, darbs sagrauj, ja neapstājamies, iztukšo, ja neieklausamies, ja uzņemam to sevī..Lai cik bagāta darba gadu pieredze būtu, tik un tā neprotam palaist, nezinam, kā samierināties ar nedziedināmo, pēkšņo un neparedzamo, kā atvairīt aizvainojumu un nesaprašanu, izmisumu, sāpes par zaudējumu, kā palaist, mēs neprotam,ne jauns, ne vecs, to mācīsimies visu mūžu.. Kā atlaist, samierināties un turpināt dzīvot, savu dzīvi..
Tomēr, te iedegas gaisma, kad organisms ir tik spēcigi tricināts, nīdēts ar emocijām, kur vienu mirkli esi augšā un sekundes simtdaļā jau esi nobraucis lejā, tur kur ellīgi mokoši, sāpīgi, dvēseli plosoši mirkļi, notikumi, kuri liek sevi atcerēties vēl un vēl, liek mosties naktīs augšā no miega un domāt, kapēc tā.??! Kāpēc neesmu varējusi palīdzēt, ja tas ir mans darbs, kapēc tieka tņemts, lai gan esmu bijusi klāt cik vien daudz iespējams, kapēc pagriežot muguru uz 2min viņš izdziest un atpakaļ atsaukt vairs nav manos spēkos, darot, asaras rit pār vaigiem, bet viņš aiziet.. It kā tikai darbs, it kā nevajadzēt domāt par to, kad aizveru aiz sevis darba durvis un eju lejā pa trepēm, bet tā nevar, domāju daudz un dikti, kapēc tā un ne savādāk, domas plust miljoniem miljardiem spēku ātrumā caur galvu un brīžiem šķiet, ka esmu ne tur kur vajag, bet tad ieraugu, ka neesmu viena tāda, mēs esam palikuši jūtīgi, līdzcietīgi un emocionāli, par daudz pieķeramies savam darbam, nespējam atlaist zaudējumus, neprotam pieņemt, tapēc, sadegam, izkūpam un pēkšņi aizejam, pavisam, ta negaidīti un uz viesiem laikiem.
Te nu ir jāsaprot, ka jāsargā sevi un savus tuvos, ko es ar saku savējiem, bet, runāt ir viegli, darīt ir kas cits, sevišķi, sevis dēļ..
Svētki atnāks, tikai cerams, mēs ieraudzīsim brīnuma zvaigzi,sajutīsim dziedinošo spēku laicīgi, lai varam svinēt un priecāties.
