Turpinu fantāziju tēmu. Fantāzijas ir neatņemama divu cilvēku tuvības neatņemamas sastāvdaļa. Pavelkoša lieta. Kas reizēm aiziet līdz ekstremālam līmenim.
Ekstremālais līmenis ir… ja ir supergara priekšspēle; ja ir garum garš TAS akts; ja ir garum garas fifīgas sarunas; ja ir garum garš laiks kopējā dušā. Ja ir …tssss. Neturpināšu.
Gaismas izslēgtas, un tad notiek TAAAAS pavisam garā versijā. Kas? Tas lai paliek aiz privatās dzīves biezajiem aizkariem, kur nevienam citam nav ļauts ieskatīties.
Kāds tomēr ir pavēris šos noslēpumu aizkarus un iesaucas… “pēeeeeeeeerversitātes”. Bože o Maria! Kā latvieši kaut ko tādu var izdarīt! Mēs taču to skolā nemācījāmies!!!
Laikam fantāzijas aiziet tik tālu- cik tālu sniedzas prāts, kas turpinās bezprātā un vēl tālākā bezprātā.
Kad valda bezprāts – tad vismaz uz brīdi aizmirstas ikdiena, arī komunālie maksājumi, kredīlīzingi, un negaidīti paceltās sabiedriskā transporta brauciena cena. Darbadiena būs rīt, drusku apnikušie radinieki ar savām vēlmēm arī uz vienu vakaru paliek “dibeplānā”.
Galvenais šai vakarā ir fantāzijas, kas sliecas uz maksimalajiem piepacēliem, kur piedalās TIKAI DIVI. Tikai no šiem DIVIEM ir atkarīgs, kādos debesu augstumos div-tulīgais uznāciens piepacelsies.
Un VIŅIEM viss ir kārtībā, lai gan daži pelēki cilvēciņi no malas atkal iebrēksies “pēeeeeeeeeervers”. “Kārtīgi latvieši tā nedara”, “kas atkal to visu ir samācījis”, “laiks izsaukt policiju”.
Kas ir perverss? Tā robeža ir nezināma, tā robeža nav noteikta un vīd kaut kādas nenoteiktos horizontos. Laikam jāsaprot: perversitātes nav. Ir tikai nesaprašanās. Un nezināšana. Un sajūta – dažiem dzīve bijusi “kā mucā audzis un pa spundi barots”.
Par perversijām … varbūt turpiniet visi paši. Esmu savu nedaudz perv… veidā pateicis.
