Mums vienmēr tiek dota iespēja izvēlēties – darīt vai nedarīt, darīt tā vai citādi, vai vispār darīt. Pēdējā laikā šķiet, ka esmu zaudējusi daudz tikai tāpēc, ka esmu cilvēks, kas grib pamēģināt visu – aktīvo, trako, labo, slikto. Jo manī ir pārliecība, ka tas mani padara stiprāku. Jā, arī attiecībā uz vīriešiem – es nekad neklausos, kad man saka: Zini, viņa slava nav no tām labākajām. Varbūt neklausos tāpēc, ka zinu – par mani runā līdzīgi, kaut gan tam nav pamata…
Pēdējā laikā ļoti izvērtēju, ar kuriem cilvēkiem vēlos ikdienā komunicēt, ar kuriem nē. Protams, ne jau maksimāli no viņiem distancējos, bet gan ar savu attieksmi parādu – mums nav nekā kopīga. Citi to sauc par nerēķināšanos, es to traktēju kā savas dzīves veidošanu par tādu, kādu ES to vēlos, nevis tu, kaimiņiene vai māsa.
Nu ja, pēdējo laiku notikumi mani ir izmainījuši, māsa saka – esmu pavisam cits cilvēks. Ne jau sliktā nozīmē, nē. Pati arī to jūtu. Daudz vairāk riskēju nekā iepriekš, līdz ar to zaudēju vairāk. Varbūt manī ir ieslēdzies kaut kas, kas man ziņo – mēs dzīvojam TIKAI vienreiz.
Varbūt tāpēc es izmantoju lielāko daļu no iespējām, ko dzīve man piespēlē, īpaši nepievēršot uzmanību tam, kas varētu seko pēc.. Par to es domāšu rīt…
Šo varētu saukt par mazo grēksūdzi, par mazo diensgrāmatu. Es ļauju jums kaut mazliet ielūkoties, kāda ir mana iekšējā pasaulīte… Tik dārga un neaizsargāta!
