Es nezinu kur vedīs mans ceļš,un es nezinu kad tas beigsies. Es zinu tikai to, ka pārstāšu sev likt šķēršļus priekšā,neapzināti,bet pamatīgi.. Es vēlos ieraudzīt pasauli savādākās krāsās,es vēlos ieraudzīt sevi atkal no jauna.. To sievieti jauno kas bija pilna ar ticību sev un ticību pasaulei.. Ar ticību saviem sapņiem!Saviem spēkiem!
Pāris gadus atpakaļ es klausījos pieaugušo sarunas,un lasīju pieaugušo grāmatas kurās bija teikts,ka gadiem ejot dzīve iestāsta tev, ka šie mērķi paliks arvien tālāki un nereālāki. Dzīve iestāstīs ka tie tev nav pa spēkam,ka nekad tos nesasniegsi,jo vienmēr kas traucēs-bērni,neizdevušās attiecības,vai tieši pretēji-steidzīgs ikdienas ritms bez nekādām iespējām nodoties sen kārotu sapņu piepildīšanā. Es tam neticēju.. Smējos par grāmatās rakstīto,un uzacis sabozusi un uzrāvusi degunteli strīdējos ar pieaugušiem kas mēģināja man iestāstīt to pašu.. Bet tagad kad izaugu,es sapratu par ko visi tā runāja,man beidzot tapa skaidrs.. Ka tas viss ir bijis tiesa. Velti esmu bozusi uzacis un strīdējusies līdz spēku izsīkumam ar vecākiem gada gājuma cilvēkiem,un velti esmu izsmējusi grāmatas..Tā patiešām notiek..Dzīve tev pašai nemanot iestāsta,klusi iečukst ausī,ka tavs bērnībā kārotais sapnis ir nereāls… Ka pietrūks laika,ka pietrūks iespējas.. Ka pietrūks ar laiku vēlmes to realizēt.. Ar mani tā notika. Es pārstāju ticēt kad mani sapņi ir iespējami.. Es noliku dzīves pildspalvu nost un ļavos vieglam vējam kas nesa mani augšup un lejup.. Ļāvos ikdienai.. Aizmirstot savu būtību,aizmirstot sapņus kas ir daļa manas būtības. Bet ir laiks mainīties! Es nepadošos!!! Es neļausu dzīvei sagraut manus sapņus un smieties par tiem! Es paņemšu rokās dzīves pildspalvu un saspiedīšu to cieši cieši plaukstā! Lai arī mans rokraksts būs neveikls un ka pirmklasniecei-es turpināšu par spīti visam rakstīt pati savu dzīves scenāriju,un iekļaut tajā savu sen loloto sapņu izpildišanas brīdi! Es dzīvošu skaisti un skaļi!
