Tu man šodien teici, ka tev iet brīnišķīgi. Mēs sen nebijām tikušies. Bija tumšs. Knapi spēju redzēt tavu siluetu, bet zināju, ka acis nodevīgi novērsās brīdī, kad centies parādīt cik labi Tu dzīvo. Tu jau paspēji aizmirst cik labi Tevi pazīstu un arī es, viltoti smejoties par kādu joku, uz brīdi piemirsu, ka Tu biji vienīgais, kurš aiz mana smaida redzēja sāpes un aiz smiekliem asaras. Es apklusu. Tu arī. Tikai vienu pussolīti tu spēri prom no manis, kad jutu sirdī iezogamies bažas. Es negribu, lai Tu mani aizmirsti, bet negribu, lai sirdī nes tās dusmas, kuras noteikti spēju radīt Es ar saviem emociju uzplūdiem, pēkšņām mīlestības un naida izpausmēm. Es biju par sarežģītu Tev. Es gribētu, lai Tu uz mani raugies tāpat, kā pirmo reizi, kad iepazināmies. Kā uz baltu lapu. Kā uz meiteni, kurai smaids un smiekli seko līdzi ik uz soļa un slēptām skumjām priekšā bij aizvilkti aizskari.
Mēs nebijām vieni. Mums apkārt bija cilvēki, kurus mēs skaļi dēvējām par draugiem, bet klusībā zinājām cik nepareizus viņi mūs redz. Mēs smējāmies. Gaisā virmoja nepateikti vārdi un solījumi, kurus tikai es jutu un redzēju. Es gribēju tev klusi teikt, ka Tu man pietrūksti, ka gribu Tevi satikt biežāk un dzīves steigā neaizmirst. Bet to es nevarēju solīt ne sev, ne Tev. Es mēdzu aizmirst pati sevi, kur nu vēl citus, kuri smuki ierindoti pēc kategorijām glabājās kārbiņās. Citi mēdza kolekcionēt pastmarkas, kartītes, medaļas, bet es mēdzu kolekcionēt cilvēkus. Tā bija mana vājība un Tu biji viens no manas vājības sāpīgākajiem punktiem.
Bet šodiena bija laba. Es Tevi satiktu. Redzēju. Jutu. Un vairāk par visu vēlējos, lai šī būtu tā reize, kad mēs sakām ardievu. Bet tu man nemanot, jau biji paspējis atmest vienkāršu ”čau” un dubļiem klātajā sirds ceļā atradi vietu, kur tā bija sausa un neaiztikta.
Tagad es velku savu ikvakara dūmu, ausīs skan mana mīļākā dziesma un es dejoju. Dejoju par to, ka man vienmēr atradīsies vieta Tavā sirdī, gluži tāpat, kā Tev manējā.
Jauku Tev Valentīndienu, mīļais!