Kāpēc man tik ļoti patīk izniekot laiku? Kāpēc nedaru to, ko no manis sagaida, kaut vai ķeksīša pēc, kāpēc nemaršēju vienā ritmā ar citiem? Nu un kāpēc es tik ļoti gribu būt laimīgā tā vietā lai darītu to, ko man saka?
Mani radīja un izkrāsoja kā alvas zaldātīņu, lai viss notiktu kā pēc komandām sastādīta dzīves plāna. Bet tā vietā es izšķiežu laiku… Dāļāju to pa labi un pa kreisi, ķerot mirkļus, smaidus, atmiņas…
Tik daudzās acīs šis akadēmiskais gads ir kā darvas piliens mucā, izniekots laiks. Bet vai kāds redz, kas ir manās acīs? Vai kāds jūt to pašu neprātu krūtīs, to jaunības trakumu, kad visa pasaule kļūst par atvērtu grāmatu? Tas brīdis, kad šķiet, ka tev tiešām pieder viss laiks! Ļaušanās šim neprātam ir labākais piedzīvojums, tāpēc jā, man patīk šķiesties ar laiku un kamēr es mācēšu smaidīt bez iemesla, nenožēlošu ne vienu zaudēto sekundi!
