Wherever you go, I always know, cause you make me smile, even just for a while
Viņam baudu sagādā uzrašanās manā dzīvē tad, kad pa plauktiņiem tā beidzot ir sakārtota un sirds vairs nemeklē iemeslus viņu mīlēt, kad beidzot esmu palaidusi gaisā pēdējās atmiņas, viņš uzrodas gluži negaidīti un uz lūpām viņam mirdz tas rotaļīgais smaids, kas padara mani vai traku. Šādi es nekad nespēšu dzīvot tālāk, šādi es nekad nespēšu ļauties vaļu romantikai un nenozīmīgiem randiņiem. Šādi es dzīvoju tikai sāpju un atmiņu ielejā, kurā sabiezējušas krāsas un asaras nemierīgi iezīmē savu ceļu pār vaigiem. Man sāp. Es biju laba spēlētāja, man tas padevās labāk nekā viņam, es tikai nebiju gaidījusi, ka viņš aptvers spēles noteikumus tik mežonīgā ātrumā, kas lika man pazaudēt cīņas vairogu un kad tas krita, viņš traucās manā sirdī iekšā ar asu zobenu, kas atstāja sūrstošas un nekad nesadziedināmas rētas. Ir dienas, kad smaidoša spēlējos ar māsas meitu vai skrienu ikvakara skrējienā ar suni pie sāniem, vai spēju spontāni piekrist kādai trakai idejai, un tad ir tās dienas, kad aiz aizvilktiem aizskariem, lai saules gaisma netraucē tumsai ienākt manī, es raudu. Un nekas nespēj mani apstādināt. Viņš ir tas, ko es redzu, aizverot savas sārtās acis, kuras tādas palikušas pēc neskaitāmu stundu cīņai ar sevi. Viņa elpa ir tā, ko es jūtu, kad lēnām laižos saraustītā miega varā. Viņa smiekli ir tie, kurus es dzirdu, kad dusmās triecu kārtējo šķīvi pret durvīm. Viņš ir itin visā, ko es daru. Vēljoprojām es nespēju dzīvot tālāk, vēljoprojām mana sirds ietrīcas, dzirdot viņa balsi, cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai es spētu uz nākotni skatīties savādāku skatienu?
