Mīlestība… Vārds, ko cilvēce ir izgudrojusi, bet nav iemācījusies paskaidrot. Daži to uzskata par dārgāko, kas var būt uz pasaules, daži apgalvo, ka tā ir psihiska slimība. Godīgi runājot, es arī nezinu, kas tad tā īsti ir. Ja tā padomā, mīlestība ir mums visapkārt pat tad, kad to nejūtam. Tā ir mīlestība pret dzīvi, māti, tēvu, brāli, māsu, suni, kaķi, pat mīļākajām kurpēm vai somu. Šo sarakstu varētu turpināt mūžīgi. Tomēr cilvēce to savas eksistences laikā ir pieradusi attiecināt pret pretējā dzimuma pārstāvi. Mīlestības vārdā cilvēks spēj paveikt jebko – sākot ar kaut ko gaišu un skaistu, beidzot ar noziegumu. Izjūtot šīs jūtas tu sāc spēlēt šahu ar likteni, kur galu galā uzvarēs vai nu baltās, vai nu melnās figūras. Iesākot spēli tu nevari noteikt tās rezultātu, tu riskē, paļaujoties uz savu veiksmi un izturību. Neņemot vērā skaidro apziņu, ka nekas no tā var nesanākt, cilvēks turpina ticēt tam labākajam. Protams, ir arī cilvēki, kuri noliedz tādu jūtu pastāvēšanu savā dvēselē, bet savas domas nevar apturēt… Domājot, ka vienatnē ir ļoti labi, tomēr parādās ēna, kura tajā pašā laikā vēlas, lai kāds pienāktu no aizmugures, noskūpstītu un pateiktu vienu un vienīgu vārdu – mīlu. Neatkarīgi no tā, ka jau ilgu laiku esmu apspiedusi savas jūtas un domas, varu teikt, ka dziļi dvēselē es tomēr esmu romantiķe. Protams, nevaru apgalvot, ka uz mani šobrīd neiedarbojas mans nogurums un vēlais laiks, tomēr nedomāju, ka tajā slēpjas patiesība. Tas ir kārtējais iegansts, pie kā es turos, lai saglabātu savu masku citu cilvēku acīs. No malas mierīgā un pavisam garlaicīgā cilvēkā slēpjas emociju un pārdomu vētra, kura var izpostīt visu, kas pagadās ceļā. Kā jau saka:”Appearance can be deceptive.” Tomēr, neskatoties uz romantiskām domām, skaidri apzinos, ka manu sapņu un nākotnes plānu piepildīšana man ir daudz svarīgāka nekā šis villinošais mīlestības slazds, kurš nepārtraukti mēģina mani notvert.
