Neitrāla dienas gaisma. Krāsas tik vājas, vienkāršas.Kaut kā pašsaprotami, tāpēc garlaicīgi šis viss izskatās.Manī ierūcies dzinējs, vai tomēr –kāds vulkāna izvirdums.Dedzina, apreibina.Kā šoka stāvoklī, kad nespēj ne muti pavērt, ne pirkstu pakustināt.Stāvi un skaties.Visa dzīve iziet caur prātu kā īsfilma.Sīki fragmenti,skaisti un ne tik ļoti.Kas visvairāk palicis atmiņā.Ko neizdzēst.Bet tad attopies, – vulkāna lava, pelni un gāzes,tas viss aprij.Varbūt piespēlēt šīs nevajadzīgās atmiņas,kārai rīklei, kas labprāt to visu norītu līdz pilnīgai izzušanai.Manā telpā kaut kas mirst.Netipiska situācija, un klausīt nevienu negribās.Tikai izprast sevi.Tikai klausīties sevī.Domāju, vai šo niecīgo daļiņu sevis atstāt vai atdot uguns liesmām.?!Kas tad būs palicis pāri, ja atdošu.?Ko es visvairāk no dzīves atcerēšos..?Un pēkšņi .. atbilde, bez liekas domāšanas. –Es atcerēšos krāsas, – upeņu, zemeņu, zaļas zāles, zilo, kas būs ūdens un debesis, uguns liesmu, siltuma, ceriņu un citu ziedu, mīlestības un harmonijas krāsas, košas un spēcīgas kā šīs jūtas.Prasīsi kāpēc saistīju tās ar kaut ko.? – Jo tā ir nākamā lieta, ko es atminēšos, –garšu, smaržu, skaņu, un skatu, kas ierāmēts.. Daļa manis.Daļa manas mazās pasaulītes.Cilvēki ir lielāki zvēri par pašiem dzīvniekiem.Nekad nebiju domājusi, ka arī kāds no šīs sugas varētu kļūt par daļu manis, daļu manas mazās pasaulītes.Tagad saproti, – iepriekš minētās lietas, kas paliks atmiņā mūžīgi, ir parasta mirstīgā izraisītas.Cik neticami tas šķiet.Neticami, ka simtiem izsapņoto sapņu veido vienu veselu, – tavējo.Ir pagājis laiks, ne daudz, ne maz, bet pietiekami, lai saprastu, ka šis viss ir īsts.Pietiekami, lai apjēgtu, ka man pie sāniem ir manu sapņu apkopojums.Šis sapnis ir daudz ko man iemācījis, sniedzis iespēju atgūt to, ko reiz, laika gaitā, es zaudēju, – zaudēju pašcieņu, jebkādu sajēgu par pasauli, dzīvi, cilvēkiem, sevi galu galā. Šis sapnis ir tik īsts, lai es nekad vairs neatļautos mest zemē ticību, ticību sev. […] Tik īsts, lai es turpinātu ticēt, turpinātu sapņot, augstāk un no sirds, sākt dzīvot. Lai nebaidītos mīlēt, celt, darīt.Un šis viss uz mūžu.Vismaz man.Pavisam noteikti.Cilvēki neapjēdz cik otram sīkums var būt katastrofa.Tie neapjēdz cik otrs stipri var mīlēt.Mēs domājam, ka neesam gana labi viens priekš otra, un klusējam, kā dēļ neuzzinām patiesību.Bet, vai tas ir tā vērts.?Nesaprotu cilvēkus, kuri nesper soļus, baidoties zaudēt,tos, kuriem – IR – ko zaudēt.Es nenosodu,tikai saku,saku, ka man nav ko zaudēt,– ja nu vienīgi to, kas šādas drošsirdības rezultātā, iegūts.Kā dēļ, šādi vārdi dzen uz priekšu.Kā dēļ, tieši esi gatavs zaudēt visu, kas ir, kaut arī tas ir pats cilvēks, ko mīli.Teikšu tā, es esmu dziļi tajā visā. Un visam ko izjūtu, vārdi nav piemeklējami.Es jūtu tik daudz, un tik ļoti spēcīgi,bet skumdina tas, ka nespēju izteikt to otram cilvēkam,bail, ka tas nesajūt.Bet es daru visu cik vien varu, un kā vien varu.Ticu, ka īsts, ka uz mūžu.Vismaz man.Pavisam noteikti.
