Šī, kā jau lielākajai daļai cilvēku, nebūt nav pirmā reize, kad mēģinu sevi savest kārtībā. Organisma attīrīšana, notievēšana, neveselīgu paradumu izskaušana ir teju jebkura man pazīstama cilvēka “jāizdara” sarakstā, kaut kādā dzīves periodā. Saka jau, ka veselīgam dzīvesveidam un diētām (ar diētu es nedomāju greipfrūtu un olu diētu/kāpostu zupas diētu utml, bet gan veselīgu un uzturvielām bagātu ēdienkarti) nav termiņu, un tikai patiesi pieturoties pie veselīga dzīvesveida principiem kā savas dzīves pamatu, cilvēks var izjust un novērtēt pozitīvās pārmaiņas un ieguvumus.
Ko tik es neesmu mēģinājusi – sportošanu, alkohola nelietošanu, stingru miega režīma ievērošanu, visdažādākās žurnālu diētas, bet vienmēr kaut kādā brīdī esmu visam atmetusi ar roku. Kādēļ? Tādēļ, ka mans mērķis nekad nebija justies labi par to, kas es esmu gan kā fiziska būtne, gan kā garīgs cilvēks, bet gan zaudēt svaru un justies labi sevī tikai no izskata viedokļa. Man likās, ka ja man būs šmaugs viduklis un stingrs dibens, tad es automātiski patikšu sev un jutīšos lieliski. Lieki piebilst, ka tā nebūt nebija. Protams, bija patīkami ielīst šaurākos džinsos, bet vai tad tikai mūsu izskatam ir nozīme? Beidzot esmu nonākusi pie secinājuma, ka tā noteikti nav. Ja nejūtamies labi sevī – esam noguruši, īgni, varbūt pat depresīvi, tad arī tam viduklim nebūs nekādas nozīmes. Kad esmu mierā ar sevi kā ar cilvēku, man neprasās ballēties, neprasās ēst neveselīgus burgerus vai darīt sev pāri ar 4 stundu ilgāk sesijām sporta zālē. Sevis mīlēšana un rūpēšanās par sevi kļūst par dabisku vēlmi. Paradoksāli, kad neesmu mierā ar sevi, tad nevis darbojos, lai lietas vērstu par labu, bet tieši otrādu – moku un sodu sevi ar nevajadzīgām lietām.
Kādēļ tagad?
Man tuvie cilvēki zina, ka esmu visai spontāns un haotisks cilvēks. Pēdējo 5 gadu laikā esmu 3 reizes nomainījusi dzīves valsti. Šķiet, ka esmu izgājusi pa kaut kādu apli un nonākusi punktā, kur man ir jābūt un kur man beidzot ir jāatrod un jāsakārto sevi. Manuprāt, tas ir labs sākums jaunai “ES” un labas beigas haotiskajai “ES”.
Esot prom no mājām, slepenībā izgāju cauri cīņai ar ēšanas traucējumiem, iedzīvojos klīniskajā depresijā un līdz ar manu nesakārtoto dzīvesveidu, tādos nepatīkamos sīkumos kā nagu lūšana, matu krišana ārā, lūpu sprēgāšana, problēmām ar cukura līmeni, biju mata tiesas attālumā no savu zobu neatgriezeniskas sabojāšanas, kā arī daudz visādi sīkumi, ko kaut kad laika gaitā arī izskatīšu.
Noteikti jāmin arī tas, ka mana nesakārtotība ir ļoti ietekmējusi manas attiecības ar man tuvajiem cilvēkiem. Neesot mierā ar sevi, es bieži rīkojos vai izteicos tā, ka tas ir sāpinājis citus. Es vēlos būt tas cilvēks, kas citus dara laimīgus, kas citiem dod enerģiju, motivāciju un gribasspēku, nevis otrādāk.
Ir pienācis laiks beidzot beigt sevi mānīt, ka viss ir kārtībā un lietas pašas par sevi nokārtosies. Mēs esam atbildīgi par savu dzīvi, un mēs esam spējīgi valdīt pār savu ķermeni un emocionālo stāvokli, tikai tas ir ļoti jāgrib. Un es gribu!
Novēlu sev veiksmi. Tā man noteikti noderēs! 🙂
