Šovakar (precīzāk jau vakar) dodoties no Rīgas uz Madonu kārtējo reizi grimu pārdomās. Protams, kā jau visi arī es esmu nonākusi strupceļā starp patriotismu un manām iespējām. Mīlestība pret dzimteni ir milzīga, bet kāpēc tā nemīl mani? Lūk, par ko ir šis stāsts.
Jau ceturto gadu aktīvi rakstu dzeju, kas ar laiku ieguvusi lielu atzinību starp dzejas mīļotājiem manā novadā. Ir aizvadītas pirmās dzejas dienas un publicētas pirmās intervijas, bet kopējais galaprodukts tā arī nav sasniegts. Tātad ,joprojām, neesmu sasniegusi sava talanta augstāko mērķi – pirmo dzejoļu krājumu. Kāpēc? Jo man nav iespēju!
Uzskatu, ka tas ir svarīgi mūsu dzimtenē rast un atbalstīt jaunus talantus, kas papildina mūsu literāro krājumu ar skaistām lirikām, daiļradi. Tomēr skatoties savā nākotnē es savam talantam turpinājumu neredzu un ar nožēlu jāatzīst, ka kļūt atpazīstamai savā dzimtenē ar dzejas rakstīšanu šķiet visai nereāls sapnis. Jauniešiem tas nešķiet aktuāli un jau pieredzējuši dzejnieki uz jaunajiem dzejniekim atmet ar roku aizbildinoties, ka tas nav talants, bet tīrākā māžošanās ! Pie tā arī apstājas visas manas cerības, iedvesmas izpausmes un jebkāda gribēšana turpināt rakstīt dzeju.
Piedodiet, bet tā vien domas klejo par došanos prom. Jautājums – kāpēc man jāpamet sava mīļotā dzimtene tikai tāpēc, ka es šeit nejūtos novērtēta? Vai tiešām man būtu jāpapildina citas valsts literārā daiļrade, ja pašiem šajā jomā trūkst jauninājumu? Muļķības! Es šeit esmu dzimusi, augusi un tieši šeit esmu atradusi savu talantu. Tad kāpēc esmu tik nemanāma ? Uz jautājumiem neredzu nevienu atbildi …
Ar sirdsāpēm nākas vien piebilst, ka mīlestība pret dzimteni ne vienmēr izrādās abpusēja…
Patīkamākām noskaņām pievienoju savas pēdējās rindiņas.
Pirmo un pēdējo.
Es pamostos pie rīta kafijas smaržas
Līdz ar pirmo un pēdējo tās malku
Es izsaku savus vārdus vienīgi gaismā
Līdz ar pirmo un pēdējo saules staru
Es dzīvoju vienīgi priecīgos brīžos
Līdz ar pirmo un pēdējo sekundi
Es mirstu, kad izskan dziesmas
Līdz ar pirmo un pedējo noti
Es baudu, kad dzīve mani lutina
Līdz ar pirmo un pēdejo dienu
Es izbaudu dejas lielā laimē
Līdz ar pirmo un pēdējo takti
Es uzsāku iet un neapstājos
Līdz ar pirmo un pēdējo soli
Es mīlu, kad nodziest diena
Līdz ar pirmo un pēdējo stundu
Es pastāvu vienu vienīgu mūžu
Līdz ar pirmo un pedējo vārdu
Es palieku tāda kāda esmu
Līdz ar pirmo un pēdējo mūžību…
/Viktorija Fursa/