Un vakarnakt mana sirds meta kūleņus, mēģinot cīnīties ar prātu, kurš neprātīgi kliedza: bēdz, kamēr vari. Bet viņa elpa pakausīm, skūpsti, kas slīdēja aizvien zemāk lika zaudēt pamatu zem kājām un mesties iekšā naktī, kurai nemaz nevajadzēja būt manām atmiņām. Bet es iekāres pilna, nepazīstot labo no sliktā un izslēdzot vārdu „Nē” no mana vārda krājuma piedzīvoju nakti, kuras laikā paspēju pazaudēt draugu, bet iegūt nakts zvanus, iekāres pilnas naktis un lavīšanos ārā no gultas pirms viņš vēl ir pamodies. Un atkal es sevi metu iekšā saistībās, kuras sirdij liek sasalt un vecmeitas statusam pastiprināties. Man ir žēl sev to nodarīt atkal un atkal, neļaujot iemīlēties ne sev, ne viņam, pazust pirms viņa acu skatiens ieskatās manā sirdī, pirms viņš pazīst labāk mani nekā jebkurš cilvēks, pirms… pirms viņš man sāk zvanīt arī dienas laikā. Lai cik skumji, tas neizklausītos esmu tā meitene, kura nezaudēs brīvību attiecību dēļ un neļaus sirdij ņemt virsroku pār prātu, vismaz ne ilgtermiņā. Esmu meklējusi sakni šai problēmai pēdējos divus gadus, tiekoties ar tik dažādiem vīriešiem, ļaujot viņiem parādīt kā ir būt attiecībās un cik labi tās dziedē rētas, kuras klāj manu ķermeni, bet es neticēju. Bet es nebēdzu bēgt, es drīzāk ļauju viņiem saprast cik ļoti citādāka ir mana dzīves uztvere un cik grūti viņiem klātos, ja izdomātu ka ķieģelu siena nemaz nav tik augsta un pārkāpt tai pāri būtu visai viegli. Un vakarnakt, kad viņš man teica, ka es viņam tiešām patīkot, es pagriezu muguru un centos izlikties, ka esmu savā pasaulē un to nemaz neuztvēru…
Un tad ir tādas naktis, kā šīs, kad asaras lēni slīd pār vaigiem un bailes palikt vienai uz visu atlikušo mūžu tikai pieņemas spēkā… Un tad pīpējot cigareti pēc cigaretes, es neprotu valdīt sevi vientulībā.
