Maijai trešdienas vakarā aizvērās acis… un sākās sapņu valstība!
———————
Vispirms- ūdens. Daudz ūdens. Dziļš ūdens. Ūdenim pa virsu spīd saule. Sieviete sapnī nobrīnījās – kamdēļ neslīkst nost un pat nemokās ar smakšanu. Vēl vairāk- ir tādas kā brīva lidojuma sajūtas.
Lidojums- ko var izbaudīt, bez aizķeršanās, un it kā viena būtu pasaulē. Kaut kur no augšas atskanēja vīrietiska balss “Maija, maija!”.
————————–
Pamodās… pulkstenis ar cipariņiem rādīja 2:47… nakts vidus. Vīrs pie gultas bija ar atvērtām acīm, panīcis, un ar nelielām izbailēm lūkojās Maijas virzienā. “Vai Tev viss ir kārtībā? Tu tā vaidēji un sēci…” – “Ai nekas, aizsapņojos”. Dzīvesdraugs atgūlās un pēc pāris minūtēm jau atkal klusi krāca. Sievietei- kādas 20 minūtes nevērās acis ciet- daļēji bija sapņa iespaidā. Tad ķērās pie pārbaudītā paņēmiena: “skaitīja aitiņas”.
————————-
Nez kādā brīdī… pasaule pēkšņi mainījās. Tagad Maija svaiga un jauna gulēja liedagā. Saule spoži spīdēja, jūra mēreni šņāca. Piecēlās pussēdus. Skatījās pāri skaidrajam horizontam. Tur tāli viļņi. Pēkšņi viens pacēlās kā cunami un smagi ievēlās krastā. Slīcināja arī Maiju…
————————–
Otrreiz pamodās ap 4:40. Vīrs blakus gulēja, vien nedaudz pikts pārvilka segu pāri galvai. Kaut kāda ātrā palīdzība vaidēja aiz loga un aiznesās tālāk. Aizmiga…
————————–
Tad- lija lietus. Silts, kā vasarā. Drusku čabēja koku lapās. Sapnī logs bija pavērts. Lija, lija, lija.
—————–
Atkal pamodās. 5:45. Aiz loga ausa agrīna vasaras gaisma. Bija klāt izšķirošā ceturtdiena. Maija pārvilka roku pāri sejai…
